Nereti, skaidri redzot, ka aiz loga līst, ārā iedama tāpat nepaņemu līdzi lietussargu. Ne aiz tīras aizmāršības un arī ne tāpēc, ka man pietiktu ar šalli vai vienkārši patiktu salīt. It kā neiedomājos vai drīzāk nenoticu, ka tas tiešām notiks arī ar mani. Tāpat kā nāve.

P., 6.05.2025.

Vārdu sakot, es gribētu vienreiz noskaidrot — cik tad beigu beigās ir svarīga nauda un cik tā ir nesvarīga? Konkrēti par sevi interesējos, jo, iespējams, rādītāji starp cilvēkiem variē.

Sākšu ar pamatvajadzībām. Dažkārt es maksāju par dzīvokli, un citkārt to izdara E. Tā nav liela problēma. Ar ēdienu ir mazliet sarežģītāk. Patiesību sakot, es nezinu, cik naudas tur aiziet. Varētu ņemt no veikala produktus, kad vien vajag, un mēneša beigās saņemt rēķinu. Tad gan es dabūtu zināt.

Nākamās ir šādas tādas ekstras. Cepumiņš, puķu pods, auskari. Un tādā garā. Ja izrādītos, ka nauda ir ļoti svarīga, bez šīm lietām varētu iztikt.

Liela problēma ir māksla un izbraucieni — bez tiem dzīve kļūst blāva, bet grūti piepildīt ar knapu budžetu. Nereti aizdomājos, ka tiešām jāatstāj viss un jālasa vienā laidā grāmatas, jo to nu gan mājās pietiek. Kā daudzās jomās, par domāšanu tālāk netieku. Vismaz mūzikas ierakstu kolekciju es diezgan daudz klausos cauri. Par to jāmaksā vien tik, cik elektrība ieripo atskaņošanas tehnikā.

Iet uz koncertiem, teātri, kino — to visu vajadzētu vairāk, bet ir tas vecums, kad pareizāk šķiet pirkt biļetes, nevis prasīties visur uz ielūgumiem. Ja mēģina dzīvot tā, ka pietiek ar mazāku naudas daudzumu, šī kategorija diemžēl cieš ļoti strauji.

Bet visnesmieklīgāk cieš teju vārdā neminamā veselības aprūpe. Kā ir — labāk nedomāt par pēdējo reizi, kad veikti izmeklējumi, vai labāk tomēr padomāt? Tā kā man ir divi milzīgi, nepareizajā virzienā izauguši un jau bojāties sākuši gudrības zobi, par pārējo pagaidām nedomāšu. Reizēm es nopērku vai izdaru kaut ko dārgu, bet tas tāpat nav tik dārgi, cik zobārsts.

Pirmās daļas beigas.

ML, 07.04.2025.

Visi zina, ka šodien ir silti, un visi zina, ka rīt būs auksti.

P., 03.04.2025.

Mamma ir daudzkārt šausminājusies par nūtrijām. Tie esot pretīgi dzīvnieki, gigantiskas žurkas ar garām, plikām, briesmīgām astēm. Zinu, ka mammai jaunībā tika pašūts nūtriju kažoks. Esot bijis stilīgs, bet sarains, ne sevišķi mīksts.

Īstu nūtriju pirmoreiz redzēju Prāgā, panikas lēkmē aizbēgusi no restorāna, kur veseli trīs kolēģi izrādījās pasūtījuši ēšanai cūkas ceļus. Jau valodiski “ēst celi” izklausās greizi, bet vizuāli skats bija vienkārši krimināls. Gigantiskās miesas, kas tika pienestas no visām pusēm, redzēju tikai acu kaktiņos, centos disociēties un mierīgi ēst savus kartupeļus. Taču, kad sākās fotosesija ar cilvēka ceļa demonstrēšanu gaļas gabala mērogam, man atlika desmit sekundes līdz eksplozijai, un es tās neizniekoju. 

Prāgā todien lija. Lietū allaž ir vieglāk raudāt, jo, pirmkārt, garāmgājēji steidzas nokļūt sausumā un, otrkārt, nemaz nevar pamanīt, ka raudi, ja vien izdodas to darīt gana klusi un bez rīstīšanās. Man neizdevās, bet tas nekas. Sasniedzu nelielu parciņu ar laivu piestātni. Metu līkumus, elsoju un gaidīju, kad mazliet atjēgšos. Un tad es viņu ieraudzīju. Bebru? Hm, aste mazliet savādi izskatās, bet varbūt tāpēc, ka ūdenī. Dzīvnieks tupēja lejāk pie upes, tad ielīda straumē, galvu atstādams laukā. Izskatījās līdzīgi kā sunītis, savu purniņu uzcītīgi pacēlis. No krasta centos viņu izsekot, un man izdevās. 

Bebrs izlīda laukā un kļuva nepārprotami skaidrs, ka nemaz nav bebrs, bet gan nūtrija. Bet kā? Tas izskatījās daudz līdzīgāks kapibarai, nekā žurkai, ja neskaita asti. Lai taču ir viņam tā aste. Smējos un brīdi raudāju priekā, jo neparastais ūdens dzīvnieks bija skaists. Tad atkal skumjās.

Vēlāk iegāju kafejnīcā pabaudīt tēju un atslābt. Kamēr vēroju piparmētru lapu slinko virpuļošanu, apskāvu mazu spilventiņu, kas dekoratīvi rotāja klubkrēslu. Tādus dekoratīvos priekšmetus nereti apdrukā ar kaut kādām frāzītēm vai atrautiem vārdiem, kas izkārtoti dažādos izmēros un mainīgā krāsas spilgtumā. Mazliet ieskatījusies, atklāju, ka izkaisītais teksts ir izlasāms kā neliels dzejolis: “Pure & simple / Enjoy your life / Sweet sweet love”.

Vienkāršu un šķīstu

Baudi savu dzīvi

Mīlu, mīļu mīļu

ML, 14.03.2025.

Dienas pirmo pusi pavadu raudot par ceļojuma plānošanu (Florencē visu nākamo nedēļu sola gāzienu) un, kad asaru kanāli atvērušies, pa īstam par brāļa nāves dienu, kas ir rīt. Patiesībā viņš to izdarīja naktī. Nezinu cikos, bet šonakt mans brālis atņems sev dzīvību — tā to pēkšņi redzu, kā mūžīgu atkārtošanos, kas ik gadu jāpārdzīvo.

Ir pēcpusdiena un sēžu kafenē, lai rakstītu lugu, kuras fragments šovakar jāiesniedz. Bet te spīd visjaukākā saule un skan ABBA, un ik pa brīdim gan es, gan citas meitenes kafejnīcas stūros iedziedas līdzi. Uzjundī tāds mūzikla potenciāls — vēl nedaudz un varētu visas celties dejot. Sieviešu diena.

P., 7.03.2025.

Šķirstu grāmatu ar Džordžijas O’Kīfas darbu reprodukcijām, kur starp lieliskām, visādi numurētām abstrakcijām parādās divas klusās dabas — “Vīnogas uz balta šķīvja” (1920) un “Plūmes” (arī 1920). “Ikviens mīl labu plūmi,” es nodomāju un attopos, ka beidzot esmu pateikusi pie sevis vārdus, kas nemet satraukuma vai nospiestības ēnas. Tātad februāris ir beidzies?

ML, 01.03.2025.

Pusaudze un viņas māte sarunājas krieviski.

Meita: Kur mums jākāpj?

(Abas skatās vagona ekrānā.)

Māte: Aspazijas bulvaris.

Meita: (Priecīgi iesaucas) Aspazija! Mēs tieši šo tēmu ņemam literatūrā…

Tramvaja trokšņi sarausta turpmāko sarunu. Es dzirdu tikai ik pa vārdam un balss tonim, kuri tomēr nepārprotami liecina — meita ir sašutusi, jo māte nezina, kas ir Aspazija. Māte mēģina izvairīties un nosmiet šo sarunu nost; pēkšņi latviski saka “Labi, ejam!” un ceļas, lai kāptu ārā. Bet meitas sašutums izkāpj līdz ar viņām.

Un es palieku apjēgt šīs sarunas svaru.

P., 28.02.2025

Uzraksts sporta zāles sieviešu dušās.

P., 21.02.2025

Skatījos, kā, saules apspīdētiem vēderiem, ievērojams pulks kaiju planē augstu virs pilsētas. Atgādināja pa ūdens virsu slīdošus burbulīšus. Vai putni tā dara prieka pēc? Domāju, pat ja šādai nodarbei ir vēl kāds praktisks ieguvums, kaijām vienkārši patīk tā planēt debesīs. Gozēt vēderus vakara saulē. Un man patīk. Stāvēt un skatīties. Un atsākt iet.

ML, 19.02.2025.

Skatīdamās izrādi, kuras četru stundu laika ritējumu man bija iespēja vērot pulkstenī uz tehniskās pults ekrāna, aiz kura sēdēju, iedomājos, ka pa šo laiku būtu varējusi aizlidot uz Kanāriju salām. Kāpēc ne abus? Teātris lidmašīnā? Nē. Šausmas. Varbūt uz vienu īpašu izrādi? Tāda ir bijusi? Un kā tad varētu visu laiku reklamēt dzērienus, smaržas un loterijas? Gan atrastu veidu.

Vēl personīgai lietošanai nodefinēju žanru — “teātris cilvēkiem, kuri ikdienā nedomā”.
Tas gan obligāti nenozīmē, ka mākslinieki paši nav domājuši. Tomēr nesen viens liels režisors man mācīja, ka teātra cilvēki nekad neesot bijuši intelektuāļi. (Nav teikts, ka tas ir slikti.)

Bet šis viss nebūt nenozīmē, ka man izrāde riebās. Nedz arī, ka patika. Vienaldzība iespējams ir sliktākais vērtējums. Tā ir arī vientulība, jo atkal jādomā, ko citi atrada naida vai stāvovāciju vērtu. (Nevajag arī aizmirst, ka tas prasa lielu gribasspēku un treniņu nosēdēt, ja apkārt ceļas kājās.) Taču neesmu pilnīgi vienaldzīga, bija labi mirkļi.

Izrādes laikā radās jaunas idejas savas lugas tekstam. Ar izrādi pilnīgi nesaistītas, un tomēr — māksla iedvesmo?

P., 16.02.2025