Ceriņi metas ziedēt par spīti aukstumam

Man šķita — nosals. Kā Pārdaugavas ķirši, mūžīgie ārzemnieki, manāmi apjūk un saļimst vietējās svārstībās. Feisbuks, kurš laikam domā, ka man ir dārzs, lai gan es tos pagaidām tikai mīlu no attāluma, rādīja, kā atšķirt nosalušu ābeles ziedu, kas augļus vairs nedos. Ja pārgriež uz pusēm un vidū brūns, tad viss cauri. Protams, ja ziedu pārgriež uz pusēm kā tādu ābolu (iedomājos: bez dēlīša, starp nazi un īkšķi, kā to māk pieaugušie, bet es-pieaugušais tā arī nē), tad ābols no tā tiešām vairs nesanāks. Zieds ziedots ābeles stāvokļa diagnostikai. Taču atšķirībā no ābola, ziedlapas no ābeles var lidot tālu un varbūt pat pārvarēt starppaaudžu traumas.

Es tikai pagājušogad literatūras vēstures lekcijās uzzināju — kad zied ievas, ir auksti. Vai otrādi. Nebiju gan iedomājusi tiktāl, ka ievu ziedos tik organiski ieguls sniegs. Un tagad ceriņi metas ziedēt, it kā viņiem nemaz nebūtu grūti. Mīļie, vai tā nav toksiska pozitivitāte? Tas ir pavasaris. Ceriņi ir manas dzimšanas dienas ziedi, tādēļ es jūtos it kā tie man piederētu. Ceriņi — tas vienmēr ir par mani. Īpaši tumši violetie. Un par manu vecmammu, kura dzimusi dienu pirms manis. Pagājušogad es ceriņota peldēju pie viņas uz palātu, izrādījās ziedus slimnīcā ienest nedrīkst. Cilvēki kaut kur sēž un izdomā pretdzejiskus noteikumus. Nesu zariņus sazvērnieciski, piedurknē. Saldsērīgās smaržas, domas un jūtas stiepa pirkstiņus sadoties esejā, tomēr es tās aizkavēju. Šķita pārāk svarīgi, lai uzrakstītu. Negribējās samuļļāt. Tomēr trauks sāka pārplūst un, sev par pārsteigumu, uzrakstīju bēru runu. Tā bija ļoti skaista debija vienīgajā žanrā, iekš kura es no sirds ceru neattīstīt savu talantu.

Bet ceriņi ar bērēm nebija izsmelti. Man vajag vairāk laika, lai pa īstam par tiem uzrakstītu, es domāju. Ir pagājis gads. Kā? Kāds dzīves iesācēja naivums, iedomāties, ka gadi pieder man, nevis es tiem. Tagad parādās cita autora eseja par ceriņiem. Nē! Tie taču pieder man! Bet manas esejas (un nesejas) tāpat varu rakstīt tikai es. Kas man vajadzīgs, lai rakstītu? Eseja etimoloģiski ir mēģinājums, nevis konditorejas kūka — tā es sev atgādinu. Un rakstīšanai vajag ne tikai istabu, bet arī telpu. Mēģināsim silto draudzības telpu.

P., 15.05.2024.

Leave a comment

Patrīcija M. Keiša un Marija Luīze Meļķe — divas rakstošas un arī nerakstošas radības. Nerakstīšana ir sliktāka par rakstīšanu, bet rakstīšanai ir pašai savi gaužām smagie aspekti. Šī vietne ir drošības zona tekstam un abām autorēm. Vēstule draudzenei.

Lai saņemtu paziņojumu e-pastā ikreiz, kad draudzenei ir jauns ieraksts, spiediet subscribe. Taču piedāvājam arī pieteikties katru otro nedēļu saņemt vēstuli ar atskatu uz jaunākajiem ierakstiem un uzaicinājumu tajos ielūkoties — šis variants būs piemērotāks, ja nevēlaties, lai radošākajos brīžos piespamojam jūsu e-pastu ar pieciem paziņojumiem dienā.

Piesakieties ik divu nedēļu vēstulei (vai pasakiet ko citu): vestule.draudzenei@gmail.com