Ja esi nokavējusi pēdējo vilcienu, ir vērts sagaidīt pirmo. Ja tu spēj nelietot alkoholu un izklaidēt sevi līdz rītam, tas ir, iespējams, labākais, kas vispār var notikt. Iemesls pavisam vienkāršs: nav skaistāka brīža par saullēktu. Patiešām, es neesmu skaidrāk zinājusi, ka esmu dzīva, īsta un saistīta ar gaisu sev apkārt, kā tieši rīta ausmā pēc nomoda nakts. Šajos brīžos esmu apzinājusi fundamentālas būšanas patiesības, dibinājusi avotus kaut kam tīram… Nezinu, kas tas ir jeb kā to sauc, bet, funkcionāli ņemot, runa ir par dzinējspēku, pamatojumu tam, kāpēc es varu pateikt un izdarīt labas lietas. Esmu dažkārt negulējusi arī dziļas vientulības dēļ. Un rīts šajās reizēs ir atnesis tādu gaišu žēlastību, kurā man nav nekas jānoliedz, lai justos tā, ka patiesībā viss ir labi. Šajos rītos spītīgi negribas iet gulēt, gribas palikt avota straumē. Atbildes, ko atnes rītausmas debesis, miegā šķietami aizmirstas, un tu pamosties vecajās sliedēs. Bet aizmiršana ir šķitums.

ML, 17.05.2024.