Nesen kāds man teica, ka vilcienā saticis kontrolieri, kura šķitusi kā radīta šim darbam. Domāju, kā gan cilvēks var būt radīts būt par biļešu kontrolieri. Viņa esot agrā rītā bijusi pati maija saulīte (un maijs pat vēl nebija atnācis). Vai šī sieviete nebūtu tikpat saulaina jebkurā darbā, kur darīšana ar cilvēkiem? Vai varbūt viņai vienkārši gadījies reti lielisks rīts?

Jā, kad domāju par cilvēka īsto vietu, piemēram, par japāņu ikigai — savienojumu starp to, ko tu mīli, ko proti, kas pasaulei ir vajadzīgs un par ko vari saņemt naudu — laikam nenāk prātā tādas nodarbes kā biļešu kontrolieris. Gribētu aizstāvēties, ka tas nav aiz snobisma. Sāksim no otra gala. Par šo darbu, protams, saņem naudu. Droši vien ne daudz, bet pietiekami, lai izdzīvotu. Biļešu kontrolēšana ir pasaulei nepieciešama — protams, zaķis manī netic, ka esmu gatava ko šādu apgalvot. Bet biļetes vajag kontrolēt, lai cilvēki tās pirktu, lai vilcieni varētu turpināt kursēt. (Ironiskā kārtā arī, lai būtu, par ko kontrolieriem maksāt algu, bet piemiegsim acis.) Vilciens ir mans mīļākais transportlīdzeklis, tāpēc vismaz manā pasaulē tas ir svarīgi. Bet, kas attiecas uz prasmi — darbs neprasa īpašas iemaņas. To varētu darīt jebkurš. Man, kura ļoti grib būt īpaša, šķiet neaptverami darīt kaut ko, ko varētu jebkurš. Tomēr kontrolēt biļetes ar maija saules smaidu vai misijas apziņu — šķiet, tā ir vēl cita prasme, kas nav viegli pieejama ikkatram. Tātad mīlestība pret tādu, ne acīmredzami mīlamu darbu kļūst par īpašu prasmi. Varbūt tā kādām ir īstā vieta. Ir arī cilvēki, kuri visas vietas padara par sev īstajām. Bet vai cilvēks var būt radīts, lai būtu biļešu kontrolieris?

Es plikām pēdām stāvēju vilcienā no jūras, un, tuvojošos kontroliera autoritātes auru nemanīdama,  grabināju saujā gliemežvākus. Ar tiem laikam biļeti nopirkt nevar, tādēļ viņš, man neko pat neprasot, uzreiz vērsās pie draugiem, ar kuriem biju kopā. Un pareizi vien darīja. Jutos īstajā vietā, gliemežvākiem saujā, smejoša, aprūpēta. Radīta būt šai mirklī.

P., 19.05.2024.