Ciemiņi ir lielisks motivētājs satīrīt dzīvokli, bet arī mazliet skumjš. Gatavot ēst, sakārtot istabas, glīti saģērbties — manuprāt, tās ir esenciālas lietas stabilai pašsajūtai, tāpēc šķiet traģiski tās darīt pa galvu, pa kaklu, turklāt primāri par godu citiem, nevis sev pašai. Tiesa, es apzināti izmantoju viesu nākšanu par ieganstu veikt mājas soli, lai vēlāk, kad šie aizgājuši, baudītu paliekošos darba augļus arī vienatnē. Tomēr fakts, ka dzīvokļa kopšana neizriet no dzīvotās ikdienas un gaida ārēju impulsu, mani skumdina.

Pirms kāda laika nopirku pašpalīdzības grāmatu, kas, no angļu valodas tulkojot, saucas “Mūka ceļvedis uz tīru māju un prātu”. Neatceros, vai tas tika iezīmēts priekšvārdā, vai jau uz grāmatas vāka, bet tūlīt top skaidrs, ka cilvēka mājvietu ir iespējams uztvert kā viņa ķermeņa un gara pagarinājumu (“gara pagarinājums” gan ir diezgan smieklīgs vārdu savienojums); vislabāk to kopt katru dienu. Šī ideja manī norezonēja tik spēcīgi, ka, nemaz nesākot lasīt grāmatu, es iztīrīju duškabīni, izlietni un podu (nejauši atšķirtā vietā autors stāsta, ka namatēvi un namamātes bieži vien pievērš lielu rūpību priekšnama kārtībai, jo tā ir pirmā vieta, ko ciemiņi redz, bet patiesībā svarīgākā ir tieši vannas istaba, jo visbiežāk tā ir vienīgā vieta, kurā viesošanās laikā viņi atrodas vieni paši — tas atkal ir par ciemiņiem, bet jāatzīst, ka arī savās mājās, tāpat kā jebkur citur, vannas istaba, kas ir reizē arī tualete, sniedz pastiprinātu privātuma sajūtu). Kopš tā laika esmu izlasījusi aptuveni piecas lapaspuses (labi, varbūt desmit), bet šī darba eksistence kā tāda uztur manī intuitīvu sajēgu par to, ka mājas būtu jāuztur kārtībā, ja vēlos pati justies sakārtota.

Un vēl, man vienkārši patīk tīrīt. Tā ir fiziska slodze noteiktam mērķim, kurš gana drīz piepildās. Savukārt vien atrašanās bardaka apstākļos mani drausmīgi nogurdina. Visu pusaudzību dzīvoju pašā nekārtīgākajā istabā, kādā esmu bijusi, un zināmā mērā tīksminājos par to. Varēju runāt, ka kārtība ir mākslīgi konstruēta sistēma, kurpretim haoss ir radikāls un brīvs. Tagad es vairāk domāju par to, ka šāda “brīvība” iesloga ne mazāk kā “mākslīgās” sistēmas un haoss gan liecina par sabeigtu mentālo veselību, gan to tādu uztur. Turklāt: (i) visas lietas pašas kārtojas tādā vai citā dabiskā sistēmā un (ii) pasludinājums, ka sistēma ir kaitīga, pats ir sadomāts konstrukts, un, lai arī uzturēt savu devu elastības un atvērtības citādajam ir augstākajā mērā ieteicami, manuprāt, uguni jāņem rokās vien ar labu apdomu.

Jauks izņēmums, ko man izdodas īstenot ar zināmu principialitāti, ir māju satīrīšana pirms došanās garākā izbraucienā. Sanāk, ka arī šajā gadījumā kārtība tiek ieviesta, lai kādu uzņemtu – nākotnes sevi, kas pārradīsies.

ML, 21.05.2024.