Kad man bija septiņi gadi, es Ēģiptes lidostā pazaudēju Miegalāci. Tiklab varētu teikt — es tur pazaudēju savu bērnību. Jā, bija traģiski. Mamma apzvanīja visus lidostas darbiniekus, bet vecmamma teica, lai neuztraucos, jo tagad kāds mazs ēģiptiešu bērniņš ar to spēlējās. Tas bija mierinājums kā smilšpapīrs. Kaut kāds bērnelis! Ar manu Miegalāci!
Kad man bija astoņpadsmit, vecmamma man uzdāvināja zelta ķēdīti ar dvīņu zodiaka kulonu. Mūsu gaumes pārāk bieži nesakrita, bet šī rota arī man šķita ļoti skaista, filigrāna, grieķiskie dvīņu ķermeņi tajā stipri un vijīgi. To viņa bija nopirkusi, tikko kā es piedzimu — lūk, laicīga dāvanu plānošana. Ar dāvanu komplektā nāca bailes to pazaudēt. Kamēr vecmamma bija dzīva, tās lielā mērā bija bailes sagādāt viņai vilšanos. Kopš viņas vairs nav, tās ir bailes sagādāt vilšanos sev. Es ķēdīti nēsāju visu laiku, līdz to noņemu, piemēram, lai ietu pirtī, un tad, kaut kur labi noglabājusi, vairākus mēnešus vairs neuzlieku atpakaļ. Pirms nedēļas es pēkšņi to vairs nevarēju atrast. Bija jābūt somas kabatiņā, bet nebija. Nebija arī te un tur, un nekur. Šausmas. Beigu beigās laimīgi atradās kaut kur turpat.
Pirms pāris dienām es izgāju no mājas, aplikusi ķēdīti ar ziliem piekariņiem, ko Krētā man pārdeva kā rozā zeltu — kas reti kuram piestāvot tik labi kā man — un opālus. Pēc pirkuma es it kā atjēdzos un domāju, vai tik man karstuma apdullinātai nesalēja ausīs olīveļļu. Ķēdīte nebija lēta, bet varbūt tomēr par lētu zeltam un opāliem. Vai man pienācis vecums, kad būtu jāzina, cik maksā zelts? Kādu laiku gūglējusi, kā atšķirt īstu opālu no viltota un vēl arī no laboratorijā audzēta, es likos mierā, jo, lai atgrieztos veikalā un kaut ko pieprasītu, būtu jāšķērso kalnu un grieķu temperamentu grēdas, un ķēdīte man tāpat ļoti labi piestāvēja. Pirms pāris dienām, pēcpusdienā, es ieraudzīju dāmistabas spogulī tās vietā kailu kaklu. Tā ir tikai lieta, tā ir tikai lieta, es sev atgādināju, valdot opāla piekariņiem līdzīgas asaras, kuras bija pacietīgi gaidījušas šāda veida notikumu. Lieta, kura tik skaisti piestāvēja manām acīm! Lieta, kas steigā mēdza kārtīgi neaizāķēties. Un es no rīta biju steigusies. Cerēju, varbūt tā nokritusi jau mājās, bet laime nespīdēja tik spoži kā saule šonedēļ. Kā kaķis ošņādama katru bruģakmeni, izlīdu savu rīta maršrutu. Iegāju pajautāt frančos, kur biju brokastojusi. Bernārs teica “Oui, oui!”, vēra vaļā kasi — jā, pareizi, ka mani opāli ir jāglabā kasē aiz atslēgas, es jau prātā viļāju, kā visekspresīvāk izteikšu savu pateicību franciski — un no tās izvilka apsūbējuša sudraba pareizticīgo krustu. Ārands vēlāk teica, ka varbūt tā viņi Grieķijā dara — nobur savus krustus par zeltu un opāliem, lai pārdotu tūristu žagatiņām. Es cenšos rast mieru, bet domāju par to bērneli, kas tagad spēlējas ar manu ķēdīti. Cerams vismaz, ka viņam arī ir zilas acis. Vēl galva turpina uzburt ainu, kur, opāliem sprakšķot, rotai pāri palēnināti slīd mašīnas riepas. Varbūt tā bija nolemts, ka man kaut kas šonedēļ jāzaudē, un šai ķēdītei bija jāaiziet vecmammas dāvanas vai veselā saprāta vietā.
P., 25.05.2024.

Leave a comment