Notika kaut kas skaists. Vakarā atbraucu līdz Rīgai ar vienu mērķi — doties garā pastaigā. Kad citā dzīvē man bija sadragāta sirds, ikdienā staigāju līdz 20 kilometriem vienā piegājienā. Negribu ieiet galējībās, puse no šī apjoma ir vairāk nekā pietiekama. No stacijas līdz Valdemāra ielai, pa Valdemāra ielu taisni līdz pagriezienam uz Hospitāļu ielu, tad daži mazi līkumi līdz Lielajiem kapiem. Lielajos kapos sapratu divas lietas — (i) nav atlicis bezgalīgi daudz laika līdz pēdējam vilcienam un (ii) man ir pietūkušas plaukstas. Pa ceļam biju domājusi, ka varbūt atgadīsies kaut kas īpašs. Tā ir dabiska doma, vienai klaiņojot. Apbrīnoju varenos koku siluetus. Labi, ka “Latvijas valsts meži” vēl nav izdomājuši, ka kokmateriālu varētu iegūt arī kapos — tādējādi saglabājas vismaz kāda vieta, kur slejas seni, daiļi stumbri. Sagribēju padzerties, bet negribēju tērēt naudu, kuras šobrīd ir ļoti maz. Pa reizei esmu arī iegājusi bārā palūgt krāna ūdeni un laipni to saņēmusi, bet bārā iet arī negribēju. Turpināju ceļu lēnām. Reizi dažās minūtēs uz manis piezemējās lietus lāse. Izlēmu piesēst tramvaja pieturā. Tad arī nobraukt dažas pieturas. Pa priekšējām durvīm lūkojot pēc kontroles, prātoju, kāda veida nogurumu sajūtu. Visumā man klājas lieliski, tomēr dažas pēdējās dienas nācies domāt, ka neesmu gluži laimīga. Izkāpu laukā. Viena kvartāla garumā lietus intensitāte manāmi pieauga. Tā, ko darīt? Nākamais tramvajs būs ilgi jāgaida, zem jumtiņa stāvēt arī nesanāks, jo riskētu ar vilciena nokavēšanu… Aptuveni desmit sekunžu laikā sāka gāzt. Manā sejā izauga nebēdnīgs, pilnīgi nevaldāms smaids. Turpinādama soļot, sasitu plaukstas ar glītu paukšķi un izstiepu tās virs galvas, lai jo ātrāk saķertu lietus lāses. Kad neizbēgamais ir noticis, viss, ko var darīt, ir priecāties. Vēlāk, vilciena kondicionētajā gaisā man, izmirkušai, bija auksti, bet es domāju — ja saslimšu, ne jau tā laimīgā brīža dēļ. Plaukstas vairs nebija pietūkušas.

ML, 30.05.2024.