Draudīgas laika ziņas mani dzen uz jūru baudīt izsīkstošās siltās dienas un vakarus. Pēc saulrieta gaidu pēdējo vilcienu uz Rīgu, telefons izlādējies. Sajūta kā laikos pirms telefoniem (it kā man tādi laiki būtu bijuši) — laiska, brīva, baisa. Nav ne jausmas, cik pulkstenis un vai vilciens nav jau aizgājis. Neviena cita uz perona nav. Mierīgi lasu grāmatu, kas pa ilgiem laikiem gadījusies tik aizraujoša, ka varonīgi atgaiņā ainas, kurās viena klīstu pa šoseju mājup vai zvanu pie svešinieku durvīm pēc naktsmājām. Uzticos, ka būs labi, būs vilciens, šī pasaule rūpējas par mani. Uzrodas pusaudzis uz velosipēda, braukājas šurpu turpu. Domāju, vietējais; varētu pajautāt viņam, cik pulkstenis, bet pēkšņi satraucos, ka tad es atklātu, ka man nav sakaru, esmu viena un ievainojama. Viņš nešķiet īpaši bīstams, bet bravūrīgs varbūt. Neko nejautāju, turpinu lasīt. Vakars ir vēss un esmu apmierināta, ka paķēru līdzi jaku, kuras kapucīte tagad ir cieši galvā, sasieta zem zoda kā mazulim. Pusaudzis nobrauc man garām, priekšējais rats gaisā. Normāla džekiņu lieta — vienīgi, izskatās pēc izrādīšanās un te neviena nav. Tas ir, izņemot mani. Viņš brauc garām vēlreiz, šoreiz skaidri pamanu, ka ratā uzmet tieši manā priekšā. Pēkšņi man nav bail nemaz, ieraugu, cik patiesībā viņš ir trausls un cik tas ir skaisti. Es, sieviete kapucītē, vēlā vasaras vakarā uz perona lasu grāmatu. Ar mani caur riteņa trikiem kautrīgi flirtē pusaudzis, vismaz 10 gadus jaunāks (to gan viņš diezin vai nojauš). Kad viņš uz viena riteņa ripo garām, mans ķermenis bīstas, ka, zaudējis līdzsvaru, viņš iekritīs sliedēs vai manī. Tomēr nevaru noliegt, ka kaut kādā ziņā šis mani glaimo un aizkustina. Vai vienkārši liekas — nu jā, tāda ir pasaule. Es esmu meitene un viņš ir puisis. Un vienlaikus tā tas nav it nemaz. Vilciens atnāk. Mēs iekāpjam katrs savā vagonā. Es iešu mājās pie sava puiša, domādama par to, kā tomēr paveicies dzīvot drošā valstī, kur varu viena doties vakarīgos piedzīvojumos un kur pēdējais vilciens nepieviļ. Viņš, ticams, ies darīt kaut ko trauslu, nedrošu un nelegālu. Ir taču brīvlaiks.

P., 07.06.2024.