Esmu kļuvusi par neglābjamu* mietpilsoni, kurai ne visai interesē laikmetīgā māksla, savukārt lielu prieku sagādā iepirkšanās pārtikas veikalā. Nenoliedzami, ir mūsdienu mākslinieki, kas man ļoti patīk. Bet man viņi patīk fundamentālu un līdz ar to savā ziņā primitīvu iemeslu dēļ. Proti, viņu darbi mani aizkustina. Mani aizkustina: personiskums, neveiklība, skaistums (īpaši dabas un nesatveramu lietu), dažāda veida nepastarpinātība. Vēl man patīk tehniski aizraujoši darbi, bet vēlams, lai arī tiem piemīt humors un mīlestība. Savukārt provokācija, cinisms, (paš)destrukcija u.c. pesimisms vienkārši nedavelk tās šausmas, kas izlasāmas ikdienas ziņu apskatos, tāpēc lielākoties izskatās pēc caura, lietū izmirkuša, melna balona. Nav tā, ka nedrīkst atspoguļot bēdas — tām vienkārši jānāk no personiskas, nevis autoritāras pozīcijas. Patiesībā jau drīkst jebko; mani vienkārši neinteresē. Savukārt pētīt ievārījumu, sieru, garšvielu, tējas plauktus… O, mammīt! Nopirkt mazu kārbiņu ar kaut ko gardu un no rīta pamieloties ar to brokastīs — lūk, baudījums! Vai esmu patērniecības vergs? Diezin vai. Emocionāla, mīksta oliņa, kas ripinās pa raupjo pasaules zemi? Jau ticamāk.

* — tādu, kas nevēlas tikt glābta.

ML, 09.06.2024.