Uz ko gan cilvēks ir spējīgs iekāres vārdā? Laiks beidzot runāt iekāres — iekārojošo un iekārojamo — vārdā. Varbūt biju naiva, domādama, ka izstādē ar nosaukumu “Iekāres vārdā” piedzīvošu īstu iekāri. Mākslas izstādes nosaukums jau nav nekāds solījums, vien vaļīgāks vai stingrāks tematisks mājiens. Šajā gadījumā nepārprotami erotikas virzienā. Erotikas, nevis pornogrāfijas, jo iekāre, tāpat kā erotika asociējas ar distanci (plašā nozīmē), kas eksistē starp iekārotāju un iekāroto, radot alku piepildītu nospriegojumu. Varbūt tā ir sievišķā vai mana subjektīvā, bet, iespējams, arī pavisam izplatīta un sen izprasta pieredze: šķiet grūti iekārot pilnīgi kailu ķermeni. Tas var būt skaists vai interesants, bet, tā kā jau pilnīgi visu atklājis, tas zaudē erotismu. Viss ir tepat un visa ir par daudz. Laikam te noder klišeja — nepaliek vietas iztēlei — un tātad arī erotikai.

Varētu domāt, ka tagad sākšu runāt par to, ka izstādē bija pārāk daudz neiekārojama kailuma, bet mana galvenā sūdzība ir pilnīgi primitīva un vienlaikus pavisam primāra — izstādē bija nežēlīgi auksti. Var iedomāties mākslinieku, kurš, aizrāvies radošajā procesā, aizmirst paēst vai padzerties, vai uzvilkt siltas zeķes. Mazāk ticams, ka bads, slāpes vai aukstums ir labvēlīgi apstākļi citu radītas mākslas apskatei, kur nu vēl baudīšanai. Var jau būt, ka ekstrēmi apstākļi ir augstākais pārbaudījums — lūk, tā ir māksla, kas aizkustina pat pamatvajadzības neapmierinājušu cilvēku. To es šajā izstādē nepiedzīvoju. Aukstuma izraisītais ķermeņa un prāta stingums ir nelabvēlīgs mākslai, bet īpaši jau iekārei. 

Patiesi, iekāre saistās ar temperatūrām, kas mudina atslābt un, jā, arī atkailināties. Vismaz nedaudz. (Bet uzmanīgi. Ne pilnībā. Atstājiet kādu maigu lakatiņu.) Mana laba draudzene, kura kādu laiku dzīvojusi Libānā, teica — tur ik dienu varēja just, kā karstajās ielās ķermeņi pastiprināti pulsē iekārē. Es nobrīnījos, jo laikam kaut ko tādu varēju iedomāties Spānijā, bet ne jau Tuvajos austrumos, kur sievietes mēdz nosegt visu, izņemot acis. Bet varbūt tieši tas ir likumsakarīgi. Un tur noteikti strādā acu erotika. Arī uz mani, trīcošu no aukstuma, nostrādāja acu erotika: sens Playboy vāks (izlikts vitrīnā galvenokārt tāpēc, ka žurnālā iekšā publicētas kāda latviešu mākslinieka abstraktās gleznas), sievietes seja trīs ceturtdaļu griezienā, abās rokās saņemts iekosts persiks, naivs, spēlīgs skatiens sāņus uz kameru, uz mani. Netraucē pat tas, ka persikā ir izgrauzts Playboy zaķītis. Vēl: foto lielāko daļu attēla aizņem raupjš, dabiskas krāsas lina audums, bet kreisajā stūrī izplīsis caurums, kas — it kā pavisam nejauši, neuzspēlēti — atklāj piebriedušu sievietes krūtsgalu. Ā, bet man jau vispār patīk vīrieši. Tur gan šoreiz nekas nesanāca. 

Un, iekāres vārdā, uzsildiet taču to muzeju! Pilsētu arī pie reizes.

P., 14.06.2024.