Pieļauju, ka arī puiši mēdz ilgi jo ilgi plunčāties karstā ūdenī — tas būtu tikai normāli —, tomēr man šī nodarbe saistās ar meitenību. Meitenība kopumā ir lieta, kuras man iztrūcis augot, tāpat kā vanna. Pārsvarā drēbes, atribūti un nodarbes, kas agrā vecumā saistās ar sievišķo dzimumu, lika justies neērti, bet es biju sapņains bērns un noteikti labprāt būtu spēlējusies ar ūdeni, savām rokām un matiem tajā, paklusām runājoties pati ar sevi vai kaut ko padziedot. 

Šai sakarā nāk prātā aina no aptuveni piecu gadu vecuma. Man bija iemācīts patstāvīgi mazgāties (dušā) un tieši to no manis gaidīja. Bet, tā vietā lai mazgātos, es sēdēju uz poda vāka, kas bija apsegts ar dvielīti, un skatījos durvju matētajā stiklā. Kad izdzirdu mammas tuvošanos durvīm, zibenīgi metos dušā. Redzot manu sauso galvu, viņa jautāja: “Ko tu tik ilgi te darīji?” “Mazgāju ķermeni,” caur grūtībām meloju. Mamma acīmredzami bija neizpratnē, bet šoreiz neko neteica, tikai raitām kustībām palīdzēja izmazgāt matus. Es nevarēju pateikt, ka neko nedarīju. Kāpēc? Jo nezināju, ko nozīmē neko nedarīt. Ko nozīmē prātot par sevi un pasauli, fantazēt un vērot telpu, kurā atrodos. Nomoda dzīve nozīmēja darbību. “Vai tu esi aizmigusi?!” — šķiet, itin bieži saņēmu šo bezatbildes jautājumu.

Man ir burvīga mamma un vecmāmiņas, kaut arī dzīves apstākļi viņām nav ļāvuši laiskoties un pucēties. Viņas ir uzcītīgas, pašaizliedzīgas un neatlaidīgas — potenciāli lieliskas īpašības, turklāt, manuprāt, cieši saistītas ar sievišķību, bet nekādā ziņā ne meitenību. Ikviena sieviete, neatkarīgi no vecuma, ir arī meitene. Pēckara un padomju laiki meiteni ielika akmens zābaciņos. Kaut arī šie laiki ir sen kā aiz muguras, man arī kaut kas pa druskai spiež.

Vanna, ak, vanna! Mūsu dzīvoklī nav vannas, bet vecāku dzīvoklī tagad ir. Viņi to lielākoties izmanto kā dušu, bet es pa reizei atbraucu nevis ciemos, bet tieši pasēdēt vannā, un tieku uzņemta pavisam empātiski. Reiz atrados mēreni postošās romantiskās attiecībās, taču man palikusi prātā ļoti laba frāze: “Tu esi visas pasaules siltā ūdens vērta.” Tolaik es katru rītu gāju vannā. Lai šīs attiecības izdotos, iespējams, tiešām būtu vajadzējis visas pasaules silto ūdeni — tad es, sačervelējusies rozīnīte, mēmi gulētu dīvānā un neko man nevajadzētu. Bet arī tas laiks ir pagājis. Kopš esmu precējusies ar mūža mīlu, tik maz satraucos par jebkādām ar pretējo dzimumu saistītām tēmām, kā nekad agrāk — ja nu vienīgi patiešām agrā bērnībā. Interesantā kārtā, šis fakts gandrīz nemaz nav mainījis vajadzību pēc meitenības rituāliem; ja agrāk es atrados apcerīgos stāvokļos un tos risinošās izklaidēs visbiežāk saistīti ar dažādu neizdošanos ar džekiem, tagad klīstu fiziski un prātā vienkārši tāpēc, ka man tā vajag.

Atbraucu pie vecākiem. Neviena nav mājās. Izsutinājos vannā ar rūgtā apelsīna ēterisko eļļu, pēc tam uzsildīju zupu un paēdu. Iesāku rakstīt šo tekstu. Pēc laika atnāca mana vecākā māsa, kas uz dažām nedēļām atbraukusi no Anglijas. “Es iešu izmazgāt matus,” viņa teica. “Tas varētu būt ilgi,” viņa piebilda. Es priecājos par viņu. Un par sevi. Un mammu, un omēm arī. Un Tevi, draudzene.

ML, 15.06.2024.