Nekrologs apkopo visu labo, kas cilvēkā bijis un ko viņš darījis. Lasīdama nepazīstamu vai knapi pazīstamu cilvēku nekrologus, es nereti domāju — žēl, ka nepazinu. It kā jūtos palaidusi garām; būtu gribējusi vairāk zināt par šī cilvēka gaismu, piekļūt tai tuvāk. Gribētu to, kas skaisti un emocionāli apkopots nekrologos, zināt un piedzīvot pirms cilvēks miris. Un tātad ko? Pārvarēt savu introvertumu un pārliecības trūkumu, lai skrietu iepazīties? Vēl trakāk, doties pie sveša cilvēka uz slimnīcu? Varbūt. Skaidrs, netrūkst lielisku cilvēku, kuri vēl ir dzīvi. Zinu, ka daži mani paziņas apciemo vecus, interesantus cilvēkus tāpat vien, lai iepazītos.

Nāves klātbūtne padara dzīvi akūtu. Kad nomira brālis, lai gan viņš sev dzīvību atņēma pats, mani pārņēma sajūta, ka jebkurā brīdī var aiziet vēl kāds tuvs cilvēks vai es pati. Pēkšņi bija pilnīgi skaidrs, ka jābūt pateicīgai par katru dzīves mirkli un tas jāpiepilda ar jēgu. Tāpat, katrs cilvēks ir jānovērtē. Protams, šī patiesība nav nekā īpaši noslēpta, mēs visi to zinām. Memento mori. Tomēr tuva cilvēka nāve šīs zināšanas padara dziļas, iemiesotas. Lielā mērā tās vada sēras un nožēla — ko gan es neatdotu par visiem tiem ikdienišķajiem mirkļiem kopā; kāpēc nesatikāmies biežāk; viss labais, ko es viņam nepateicu.

Kāpēc nepateicu? Varbūt, jo tas šķita pašsaprotami. Dzīves upe nes uz priekšu, un nav viegli straumei likt pretī sentimentālus nodomus apstāties un paskatīties uz to no malas. Iespējams, arī tāpēc, ka dzīvs cilvēks tomēr ir ļoti sarežģīts, mainīgs, neskaidrs un, īpaši, ja patiešām tuvs — arī kaitinošs vai pat neizturams. Man ar vecmammu nebija pārāk ciešas attiecības, taču, kad viņa nomira, pēkšņi ieraudzīju viņu skaidrāk nekā jebkad, un tagad atceros ar lielu siltumu. Dzīvs cilvēks it kā ņirb uz visām pusēm, bet miris piepeši kļūst daudz dzidrāks, konkrētāks, jo burtiski iemūžināts. Un tas ir citādi nekā izteicienā “par mirušo labu vai neko”, kas man nezin kāpēc uzdzen šermuļus. Man laikam nepatīk, kad no mirušā iztaisa eņģeli bez jebkādiem asumiem — varbūt, jo tas padara viņu vēl nedzīvāku vai arī tāpēc, ka tā var sāpināt tos, kuri bijuši viņam vistuvāk.

Par dzīvajiem var labu, var sliktu, bet gadās — vispār neko. Kādos brīžos dzīvs cilvēks saņem ko līdzīgu nekrologa līmeņa apbrīnai un novērtējumam? Reizēm pie nāvei pretējā — dzimšanas dienā. (Gribēju ieviest atbilstošu jaunvārdu šādai runai, bet, ja nekros (nāve) aizstāj ar bios (dzīve), tad sanāk biologs.) Agrāk, vecumā, kad vēl bija aktuāli dalīt draudzenes labākajās un pārējās, mēs bieži rakstījām garas apsveikuma kartītes ar emocionālu un detalizētu jubilāres labo īpašību uzskaitījumu. Nesen es līdzīgu, niansētu kartīti saņēmu no kāda drauga. Tā mani ļoti iepriecināja un sasildīja. Laikam īpaši tādēļ, ka teiktais centrējas nevis ap kādu novēlējumu — protams, jauku, un tomēr uz to, kas man vēl dzīvē jādabū, līdz kam vēl jānonāk — bet gan uz to, kas jau ir — kāda un kā es jau esmu šajā pasaulē, un ko tas otram nozīmē. Gadās šādus labus vārdus dzirdēt arī tad, ja uznākusi depresīva epizode. Tikai tad mīļajam, atbalstošajam cilvēkam var likties, ka viņš tos runā melnā bezdibenī. Un savā ziņā tā arī ir. Bet tas nenozīmē, ka bezdibenī no labajiem vārdiem nepaliek gaišāks, vismaz uz laiku.

Kad noslēdzās mans apmaiņas gads Francijā, uzrakstīju pateicības pilnas atvadu vēstules katram ģimenes loceklim. Skaidrs, tādas apkopojošas visa labā runas piederas ne tikai dzīves beigām, bet arī visādām citām beigām. Šis viss ved uz it kā pašsaprotamu tēzi — beigas nav jāgaida. Man šķiet, nekrologos un citos atvadu vārdos nereti klātesošs ir negaidītais. Negaidīti cilvēki stāsta negaidīti labas lietas, kuras nav pateiktas agrāk. Tā kā jebkurš no mums var jebkurā mirklī aiziet no šīs pasaules, tas agrāk ir tagad.

Jāatzīst, visu laiku domāt par potenciāli tuvojošos nāvi var būt pārmēru smagi nerviem. Par nāvi jāatceras tikai tik, cik tā palīdz ieraudzīt dzīvi. Nav jau arī obligāti jāsaka viss labais vienā reizē – tas var justies kā silta duša, bet arī kā dunošs ūdenskritums. Es mēģinu (protams, ne perfekti) sākt ar to, ka pasaku to labo, ko tāpat nodomāju. Ja nesaņemos uzreiz, varu uzrakstīt pēc tam. Reizēm vieglāk — varbūt arī vieglāk nodomāt — ir ar paziņām vai svešiniekiem, nekā ar tuvajiem. Esmu bijusi pārsteigta, ka cilvēkus, kuri šķiet vispārzināmi brīnišķīgi un talantīgi, un noteikti jau visu to dzirdējuši tūkstošiem reižu, tāpat dziļi aizkustina labi vārdi. Kāpēc vajag drosmi tos pateikt?

Nu ko, tātad esmu uzrakstījusi aicinājumu būt pateicīgiem un teikt labo. Cik oriģināli! Ciniķi sevī varu mēģināt pielabināt vismaz ar pankisku konceptu — nekrologs vēl dzīvajiem.

P., 25.06.2024.