Nesen plūcu liepziedus pie vecvecākiem un domāju par to, cik droši jūtos. Plūkdama labumus dzimtas mājās. Nav tāpat, kā darīties pašvaldības vai svešā privātīpašumā. Īstenībā neesmu pārliecināta, vai konkrētā liepa pieder manai ģimenei, jo aug ielas pusē, bet jebkurā gadījumā neviens man nedrīkst aizrādīt, jo tā tomēr ir manas ģimenes mājas priekša — arī tad, ja izrādītos pašvaldības īpašums.

Pirms kāda laika guvu traumējošu pieredzi instagramā. Attāli pazīstams vīrietis bija no mugurpuses fotografējis kundzi gados, kas sešos no rīta parkā plūca ziedus. Viņš pavadošā tekstā izvērsti stāstīja, kā sievieti kauninājis un licis iegūto atstāt piemineklim, kas turpat netālu atrodas. Sanāk — labāk godināt mirušus cilvēkus nekā iepriecināt dzīvos. Jo šajā gadījumā ziedi taču ir ZAGTI. Ja tu noplūc dārzā narcises un ieliec vāzē, viss kārtībā, jo dārzs pieder tev, bet parks pieder pašvaldībai, tātad, tos plūcot, tu ZODZ. Ja tev nav dārza, ziedi ir jāpērk. Ja tev nav naudas, dzīvo bez puķēm.

Nevaru teikt, ka man nepavisam nav naudas, tomēr savu īpašumu iegādāties nevaru un, kamēr neesmu paskatījusies, par cik var pārdot nieri melnajā tirgū, pieļauju, ka nekad nevarēšu. Šādos apstākļos cilvēkam nākas maksāt lielāko daļu ienākumu kādam, kuram vai nu ir rocība nopirkt dzīvokli, vai gadījies to mantot. Pašlaik mājvietu īrēju no ļoti forša saimnieka, tāpēc esmu droša, ka varētu bez nepatikšanām iekopt puķu dobi pagalmā, bet, saprotams, ne visiem ir šāda iespēja. Mazliet sakāpinot domu, var teikt — tie, kuriem ir, saņem no tiem, kuriem ir mazāk. Bet tie, kuriem ir ļoti maz vai nav nekā? Tie lai dzīvo uz ielas, paši vainīgi.

Es nevaru iedomāties piemēru, kurā cilvēks tiešām pats nopelna to, kas viņam ir, jeb sāk no nulles. Nulle neeksistē, jo mums katram ir kāds starta kapitāls. Arī tad, ja cilvēks piedzimst trūkumā, bet kāda iemesla dēļ gūst pašapziņu no tās izrauties, neatlaidība, piemēram, ir kapitāls, kas viņam ir, bet nav visiem pieejams. Daudz neatlaidīgu cilvēku visdrīzāk gribētu iebilst, bet tas tikai tāpēc, ka viņi paši spēj tādi būt. Kāpēc (man arī, neesmu izņēmums) ir tik grūti pieņemt, ka cilvēki atšķiras?

Noteikti vīrietim, kurš sešos no rīta moralizēja tantiņu, ir kāda taisnība. Kas notiktu, ja visi sāktu plūkt apstādījumus? Visdrīzāk parādītos novērošanas kamera un/vai zīme par naudas sodu. Tad vairums dotos plūkt tur, kur brīdinājumu nav. Un kas notiktu, ja visus parkus, kuros laikus nebūtu izvietoti brīdinājumi, vienkārši ņemtu un noplūktu? Principā šāda situācija nedraud, jo patiesībā nav tik daudz cilvēku, kas gatavi riskēt ar protokolu vai garāmgājēju nosodījumu, kā arī, acīmredzami nemaz tik daudziem nienāk prātā ko tādu darīt. Viņiem vienkārši nav šādas vajadzības.

Cik esmu dzirdējusi no zinošiem ļaudīm, lielveikali savos aprēķinos iekļauj arī prognozi par sveramo preču un citu produktu apjomu, kas tiks nočiepts. Vārdu sakot, mēs varam fantazēt par distopiju, kurā pilnīgi visi ZOG riekstiņus un puķes, bet faktiski nekas neliecina par kritisku sabiedrības masu, kurai jebkādu iemeslu dēļ būtu šāda nosliece.

Ja neeksistē īsti draudi, ka parkā drīz visas puķes būs noplūktas, taisnībai jābūt citur. Varbūt šis cilvēks rūpējās par pašu ZAGLI? Viņas uzvedība nav pieņemama daļai sabiedrības, tāpēc pastāv risks, ka citreiz garāmgājēji izturēsies vēl rupjāk… Cik rupjāk? Vienreiz kāds mans draugs dabūja pa galvu no izbijuša cietumnieka ar tetovējumu “Latvietis” uz pieres (I shit you not, es biju klāt un pati redzēju), jo naktī ņēma izbalējušu, divus gadus vecu filmas plakātu (bija pandēmija) no lielveikala reklāmu vitrīnas, bet nākamajā dienā, dzirdējusi šī mana drauga sarunu ar tēvu, tā paša lielveikala apkopēja entuziastiski mudināja plakātu paņemt, ja ir interese, jo tie visi taču ir nederīgi.

Varbūt arī kundzei, kas ņēma puķes, citā reizē draudētu smadzeņu satricinājums no garām ejoša bandīta, tāpēc vīrietis, kas viņu kaunināja, patiesībā bija empātisks un tālredzīgs, nepieļaujot iespējamu vardarbību? Katrā ziņā, parka nozieguma risināšanai pielietotā morālā vara arī uz mani ir nostrādājusi, kaut gan nebiju klāt, bet redzēju to instagramā — kopš tās reizes, vienmēr, kad plūcu puķes neatļautās vietās, mana sirds sāk sisties straujāk nekā agrāk. Bet tas pāries.

Naudas iztrūkums visbiežāk nav iemesls, kāpēc noplūcu šo vai to, bet es arī neceļos pirms sešiem no rīta speciāli, lai ietu uz parku ZAGT puķes; kaut arī noteikti ir kaut kāds iemesls viņai aizrādīt, mans minējums ir, ka pazemotā sieviete nerīkojās poētiskas visatļautības vārdā. Atšķirībā no manis. Es esmu viena iedaļa tās nepieskaitāmās sabiedrības daļas, kurai ir gana pateikt ceriņkrūmam “piedod”, iekams nolaužu zaru, un tad pateikties, lai neuzskatītu sevi par postu nesošu vandāli. Jā, nākas rēķināties, ka varbūt kāds redzēs un nosodīs. Iespējams, esmu par daudz salasījusies dzejoļus, bet labāk tieku nesaprasta, nekā nododu to, kas man šķiet skaisti.

Bet arī soģi nav vainīgi. Lai to paskaidrotu, man jāveic neliels politisks postskripts:

Lielām industrijām ir izdevīgi uzturēt sistēmu, kurā īpašums nozīmē absolūtu piederēšanu. Esi nopircis mežu? Drīksti to pārdot. Esi kokmateriālu uzņēmums, kas nule nopircis smuku mežiņu? Drīksti to izpostīt. A kas tu tāds? Ak, kaimiņš, kas allaž tur staigāja un mīlēja mežu… Ko mīlēji to, kas tev nepieder? Nopērc savu un to mīli! Vai labāk, iestādi pats — paies vien trīs paaudzes, un tavi pēcteči redzēs līdzīgu bioloģisko bagātību tai, ko te tikko noslaucīja. Tā, kur tu tagad ej? Ak, tu! Nocirti koku, kas pieder pašvaldībai?! NOZIEDZINIEKS! NOZIEDZINIEKS!

P.P.S. Iespējams, mans attālais paziņa vienkārši juta pilsonisku atbildību pret parku, kas viņam ir mīļš, un nav jau visas narcises jānoplūc, lai dobe kļūtu nesmuka. Tādā ziņā es viņam empatizēju un noteikti nevēlos pati kļūt par publisku kauninātāju. Ideālā pasaulē es gribētu cilvēkam, kas slepus no rīta plūc puķes parkā, iedot naudu, lai nopērk tirgū, un paskaidrotu, ka pārējiem parka apmeklētājiem arī šos ziedus gribas redzēt, bet pati zinu, kā ir kļūt emocionālai un aizmirst par citu cilvēku cilvēciskumu.

ML, 27.06.2024.