P. un ML, 25.07.2024

— Mani ļoti interesē jautājums par savu personīgo ideālo rutīnu. Biju domājusi, ka vasara varētu būt īstais laiks to izveidot, jo ir daudz brīva laika, bet tagad šķiet, ka tā bija pārsteidzīga ideja. Vasara ir īstais haosa laiks.

— Karstums vispār, man šķiet, ļoti iemieso haosu.

— Jā, noteikti — autovadītāji sāk pīpināt un kliegt. Bet karstums ir arī miers, relax. Es par to rakstu grāmatu, vismaz rakstītu, ja man izdotos izveidot ideālo rakstnieces rutīnu. Kā tev ar rutīnu?

— Es laikam tai neticu.

— Kādā ziņā?

— Es pazīstu tādu rutīnu, kas ir vienkārši lietu atkārtošanās, bet tā nesaistās ne ar ko iekārojamu. Tieši pretēji, iestājas apnikums. Bet es nojaušu, ka tu domā ko citu — katras dienas grafiku, kurā īstenojas visādas ieceres. Tādam es neticu, bet, protams, novēlu, lai piepildās.

— Jā, es domāju rutīnu kā rāmi, kas ļautu būt apmierinātākai ar savu dienu. Piemēram, man ir visādas idejas un vārdi galvā, bet es tos mēdzu nepierakstīt. Un es nezinu, vai man derētu mēģinājums katru dienu noteiktā laikā vai vismaz noteiktu ilgumu rakstīt, lai vai kas. Man tas iepriekš ir licies nepievilcīgi, taču reāli neesmu izmēģinājusi. Šķiet, ka brīvā plūsma ne vienmēr spēlē manā labā.

— Izklausās, ka tu tomēr šaubies par rutīnas lietderību — vismaz rakstīšanas uzturēšanā. Bet es noteikti pazīstu rindu izslīdēšanu no pirkstiem. Tiktāl man tas ir izrādījies vairāk refleksa jautājums jeb pieradums neatkarīgi no situācijas apstāties un pierakstīt.

— Tas ir lielisks reflekss. Es laikam domāju arī par idejisko nošķīrumu starp mākslinieku, kurš strādā aiz iedvesmas, un tādu, kurš to vienkārši dara ļoti regulāri, metodiski. Man ir licies, ka varu rakstīt tikai tad, kad pēkšņi uznāk, bet esmu sākusi apsvērt, ka no manis var nākt lieliskas lietas arī, ja vienkārši dodu laiku.

— Nu, tas noteikti ir pieradināms dzīvnieks. Nejaukt ar pakļaujamu! Bet nav tā, ka tu vienreiz pieradini un viss, jo refleksu daudz veiklāk nekā gribētos var nomainīt cits reflekss. Nezinu, tas ir sarežģīti.

— Reflekss neko nedarīt.

— O, jā. (Abas smejas.)

— Vēloties rutīnu, es domāju arī par to, kas man ir vajadzīgs darbam un kas man ir vajadzīgs dzīvošanai vispār. Ne vienmēr izdodas arī regulāri ēst vai fiziski kustēties, vai dejot, un es it kā gribētu atrast veidu, kas palīdz dzīvot tā, kā jūtos vislabāk. Nākas atzīt, ka nejūtos vislabāk pilnīgā pašplūsmā, vajag pieturas punktus.

— Interesanti, ka tu nošķir fizisku kustēšanos un dejošanu.

— Jā, es to pamanīju; šķiet, ar pirmo domāju metodisku kustēšanos, lai stiprinātu ķermeni, un ar otro brīvību un jautrību, par kuru arī nevajag aizmirst.

— Vēl es mazliet domāju par mūsu pirmīt piesaukto karstumu kā no vienas puses haosa nesēju, bet no otras — relax. Prātā ienāca versija, ka atslābums ir reakcija tieši uz to haosu…

— Jā, tu kaut ko mēģini ņemties kā bitīte — zumzumzumzumzum — un tad saproti, ka esi karstumā apdullusi muša, un laiks nomierināties. Manī šovasar cīnās šī vēlme pēc rutīnas ar sajūtu, ka ir taču vasara, un vienkārši jālaiž uz jūru baudīt sauli, kamēr var. Pludmales rutīna.

— Vai tev ir prieks arī pastrādāt? Es domāju nevis apmierinātību ar sevi par izdarītu darbu, bet pašu darīšanu kā tīkamu nodarbi.

— Protams, ir! Un tāpēc es ārkārtīgi ciešu, ka neizdodas pastrādāt. Principā šis ir par to, kā darīt to darbu, ko gribu darīt.

— Esmu ilgstoši slinkojusi šajā ziņā un paļāvusies uz ārējiem termiņiem. Plānošana nepavisam nav man dabas dota lieta, bet es diezgan stingri mācos pēdējo gadu vai varbūt pusotru. Tas ir kritiski svarīgi tai pašai fiziskajai kustībai, jo tajā man neviens no ārpuses termiņu nedos.

— Jā, dažādas skolas un darbi labi sagatavo strādāt ar ārējiem termiņiem, dusmoties uz tiem un tad tomēr tikt galā. Un, kad es domāju par rutīnu un disciplīnu, gribu iemācīties, kā salīgt ar sevi, varbūt ne termiņus, bet pastāvīgu darbu pie tā, kas mani interesē. Kādas pagaidām ir tavas atziņas par šo?

— Man pirmais nāk prātā tas, ka vieglāk ir darīt ar kādu kopā. Gan uzsākt, gan turpināt. Bet tā ir gandrīz vai krāpšanās. No otras puses, es teju kareivīgi iebilstu uzskatam, ka cilvēkam viss jāsasniedz vienam.

— Piekrītu. Taču man šķiet, ja gribu rakstīt grāmatu vai ko tādu, tas taču ir jādara man pašai. Var sarunāt strādāt blakus kādam, kurš nodarbojas ar līdzīgām lietām, jā. Bet tad man ir tā kā bail, ka tas saputros man prātu. Protams, neesmu pietiekami izmēģinājusi, lai droši zinātu.

— Vēl jau mēdz redaktors vai kāds cits gudrinieks palīdzēt. Kaut vai caur parunāšanu.

— Man šķiet, ka man jābūt jau diezgan daudz izdarījušai, lai pie kāda vērstos. Sākotnējās idejas mēdz būt tik gaistošas, ļurīgas — baidos, ka daloties pārāk agri, tās pašai sāks likties muļķīgas, pirms paspēšu nopietni pieslēgties. Jā, man ir daudz baiļu saistībā ar šo visu. Un par darīšanu kopā ar citu — man tas jāmācās. Bet vienlaikus, vēlme pēc rutīnas ir arī vēlme iemācīties kvalitatīvi sadarboties pašai ar sevi.

— Ja to rutīnas vietā var nosaukt par “Iemācīties kvalitatīvi sadarboties pašai ar sevi”, tad gan mums ir kopīgs jājamzirdziņš. Man laikam daļa no tā ir bijusi lēmuma pieņemšana nesagaidīt no sevis, ka 15 minūtes dienā darīšu to-un-to, tad man būs šitāda un tāda aktivitāte utt., jo faktiski man nāk vēmiens, mēģinot to uzturēt, un pēc tam ir liela sevis šaustīšana.

— Es jau negribu to zirdziņu sist ar pātagu vai katru dienu jāt pa tiem pašiem ceļiem līdz apnicībai. Vienkārši gribu jāt labā ritmā, lai varam tikt pie skaistām ainavām. Jau sen domāju, ka šajā visā ir arī līdzība ar bērnu audzināšanu, kur es esmu sev bērns un gribu nodrošināt stabilu vidi pilnvērtīgai augšanai, bet, protams, ne jau sodīt sevi, ja kaut kas nesanāk pēc plāna. Nu, tas tā, ideālā variantā.

— Tu izskaties tā, ka gribi vēl kaut ko teikt.

— Es pirms vairākiem gadiem atradu grāmatu, kurā apkopoti dažādu mākslinieku dienas režīmi, un beidzot esmu nobriedusi to savā telefonā šķirstīt. Šodien iesāku, un tur jau vairākkārt parādījās vīrieši, kuriem ir konkrētas stundas, kad visiem mājiniekiem jāstaigā uz pirkstgaliem, lai tik’ viņus neiztraucētu darbā. Un tas ir, nu… Lai vai kā, es gribu izlasīt to grāmatu un apkopot interesanto, ko esmu tur atradusi.

— “Un tas ir, nu…”?

— Vēsturiski ņemot, tajā ir tāda vīriešu privilēģija, bet arī ļoti saprotama vajadzība. Man šobrīd neviens īsti netraucē, izņemot mani pašu. Bet es jau baidos, kā būtu ar bērniem… Lai vai kā, man patīk uzzināt par to, kā dzīvo citi, jo tas ir arī atbrīvojoši. Piemēram, Flobērs ēda brokastis un pusdienas kā vienu ēdienreizi, un es sapratu, ka varbūt man arī nav, ko stresot par to atdalīšanu.

— Respektīvi, var vienkārši celties uz pusdienām?

— Jā, tas var būt pavisam normāli. Ko vajag, to vajag. Bet nu, viņš lielāko nakts daļu rakstīja.

— Tas ilgtermiņā var novest pie sirds aritmijas.

— Gan jau, ka viņš beigās nomira.