Es atzīstos — arī manā kartē Polija ir iesūnojusi kā lielais blāķis, kam jātiek cauri ceļā uz zvaigžņoto Eiropu, tas ir, Rietumeiropu. Šis nav oriģinālākais no tēliem manā galvā un galvenokārt par to jūtos vainīga pat ne poļu, bet Ingmāras Balodes priekšā. Lai gan — es taču zinu, ka Ingmāras tulkotā Zagajevska dzeja un kino studiju laikā iepazītās Kiešlovska (brālis mēdza saukt par Keišlovski, lai atzīmētu mūsu dvēseles radniecību) filmas ir pati zvaigžņotā debess. Tomēr es laikam nebiju gatava uzreiz to attiecināt uz valsti kā tādu. Taču pa ausu un acu galam biju uztvērusi, ka poļiem ir tas, kā man nav un pēc kā mūžam alkstu — kalni. Tā nu es kādu vasaras vakaru domāju: Polija — uz turieni taču neviens nebrauc, tur ir lēti un tur ir Tatri. Un pirkstiņi jau naski slīdēja pēc biļetēm uz Krakovu. Krik krak. Tarā!

Uzreiz pēc tam uzzināju, ka esmu snobe un Polija ir iecienīts ceļojumu galamērķis, un (kāds pārsteigums!) savus kalnus mīl arī poļi paši. Īpaši atvaļinājumu laikā — augustā visi Tatrus mīl tik ļoti, ka sadodas rokās un mēģina neuzkāpt cits citam uz papēžiem rindā, kura lēni kustas pa kalnu augšup. Vismaz tā mani biedēja interneta forumi, blogi, Google atsauksmes, draugi, radi un nejauši Kaņepē satikti paziņas.

Kā jau visi tūristi, es nevaru ciest tūristus. Jo viņi ir tūristi: skaļi, nepieklājīgi un pats galvenais — neskaidrs pūlis. Bet es? Es esmu ceļotāja, galvenā varone šajā stāstā, skaistumu alkstoša, apcerīga, romantiska, viena vai ar mīļoto… Uzsāku vēl agresīvākus interneta meklējumus par to, kā būt kalnos bez tiem citiem. 

Risinājums ir vienkāršs. Jābrauc uz citu valsti. Lielākā daļa Tatru patiesībā atrodas Slovākijā un tos savā starpā dala 5 miljoni iedzīvotāju, kamēr Polijā savu skaisto mazumiņu dienvidu aizkrāsnē dala 40 miljoni. Protams, šajā risinājumā īstenībā nav nekā vienkārša, jo nu ir jābrauc uz citu valsti. 

Un sākās. Vai mēs varam no lidostas uz to autobusu šitā un tā, un pusnaktī iebraukt neder, jo nākamajā dienā gribam ar saullēktu jau kāpt kalnos, un vai mēs varam dabūt virtuvīti, kurā brokastīm izvārīt oliņas, un kā mēs vispār tiksim atpakaļ… Nē! Viss! Nekāda Slovākija nesanāks, laika ir par maz, esam jau nolēmuši sevi Polijai un savu krustu arī godam nesīsim. Bet man jau ir slikti no domas par to Zakopanes siļķu mucu. Nu varbūt tomēr kaut kur pa maliņu, tur ir tāds mazs ciematiņš, kur ir picērija, vārdā Jozefs, un tur…. Varbūt — jā! — varbūt mēs varam pārkāpt pāri no Polijas uz Slovākiju. Nē, otrādi! Ā, bet tad ir jāšķērso augstākā virsotne, un mēs nemaz nemākam kāpt kalnos. Labi, tomēr Zakopane, ne? Galu galā, tie pūļi, tie citi taču arī meklē skaistumu, tāpat kā mēs.

Tikai svešā skaistumā ir mierinājums 

(..)

Tikai citos ir pestīšana, 

lai arī vientulība garšo 

kā opijs. Tie citi nav elle, 

paskaties viņos no rīta, kad 

sapņi ir nomazgājuši pieres tīras.

Atbrīvojusies no pilna laika darba ceļojuma plānošanā, dodos komandējumā uz veikalu pēc kalnu zābakiem. Tie vēl jāpaspēj iestaigāt.

P., 30.07.2024.

P. S. “Paklau, man piezvanīja tante un teica, ka brālēna sporta skolotājam ir baigi labais plāns Slovākijai…” — es gribētu, lai šis zvans būtu tik sadomāts, cik izklausās.