Es esmu rezidencē laukos. Man nepatīk kukaiņi. Bet nosist naktstauriņu neliekas pareizi. Kāpēc nosist? Kas tā par stulbu brutalitāti? Lai mīkstinātu savu rīcību, varu teikt, ka dinamika bija līdzīga kā šīs pašas mājas runcim ar mušu, kura brīdi piemetās uz skapja durvīm. Pamanīju, saspringu, ķepa virsū, lidonītis nokrīt zemē. Tikai es neņēmos viņu apkošļāt. Un vēl, manī tūdaļ kaut kas iesmeldzās. Domāju, ka kaķim tā nebija. 

Vēlāk naktī gāju gulēt un pamanīju tādu pašu mazu naktstauriņu. Tad vēlvienu. Nedaudz papētīju. Tiem ir smuki zīmējumi uz spārniem. Kaut kas man ir mācījis tādus nenosist. Kultūra. Nebūtu pirms pāris gadiem saradušies tie mūķenīšu taureņi (kas pat paši nav indīgi, tikai viņu kāpuri (un vizuāli tiem nav teju nekādas saistības ar šiem taurenīšiem)), es visdrīzāk nepamirkšķinātu ne aci arī šo virzienā. Bet galva tā darbojas — klimats mainās, kukaiņi mainās, parādās jauni, indīgi, bija arī taurenis, nu labi, kāpurs.

Pie stāvlampas ložņā kaut kāds cits kustonis. Līdzīgs kodes kāpuram, bet nav. Kodes drīkst sist nost, jo tās maitā drēbes un pārtiku. Par šo nevar saprast. Varbūt tā izskatās šo pašu taurenīšu kāpuri? Neko nejēdzu no entomoloģijas. Kuru gan es mēģinu piemuļķot? Neko nejēdzu no bioloģijas vispār. Nositu mazo ložņu. Ļoti iespējams, ja šajā istabā varētu atvērt logu, būtu izmetusi ārā, lai dzīvo citur. Kustonītis ar mani tā izdarīt nevar. Nu jā, nav godīgi. Jebkas, kam ir gaļa, ir cits stāsts. Man ir gaļa, vistiņai, jēram, briedītim, sunim, arī haizivij ir gaļa. Viņi savā starpā var viens otru ēst, bet es tajā nepiedalos. Un cilvēkus dzīvnieki ēd tiešām ļoti reti. Vikipēdijā rakstīts, ka no vairāk nekā 500 haizivju sugām tikai 3 mēdz uzbrukt cilvēkiem, un nemaz ne bieži, un tas nenozīmē uzreiz ēšanu. Ievērojama daļa cilvēku tomēr baidās no haizivīm. Nu, es arī kukaiņus neēdu, bet pavisam citu iemeslu dēļ, nekā putnus un zīdītājus. 

Nevaru teikt, ka man ir akurāt bail no kukaiņiem, drīzāk no viņu tuvplāniem. Tie ir atbaidoši. Un šajā ziņā neviens skaistākais taurenis nav izņēmums. Viņiem ir skaisti spārni, bet ne paši. Bizbizmārītes ir okei. Lai cik tuvu pietuvina, gandrīz nav, ko redzēt. No zirnekļiem gan man laikam ir bail. Laikam tad, ja es divos naktī raudot zvanu vīram, jo redzēju lielu zirnekli, skaitās, ka man ir bail no zirnekļiem. Pēc 40 minūšu atbalsta un mierinājuma sarunas iedzēru baldriāņus un paņēmu uz istabu līdzi kaķi. Viņš mani nosargās. Varbūt zirnekļi ne visai zina, ka cilvēkam tuvoties nav ieteicams, bet tie pavisam noteikti zina, ka kaķis ir bīstams. Un kaķis godam nosargāja, guļot kājgalī visu atlikušo nakti. 

Piedod, naktstauriņ, es nezinu, kas tas bija.

ML, 02.08.2024.