Vienudien es iedomājos — rudens taču ir skaists. Bērnībā tas bija mīļākais gadalaiks, jo septembrī man ir dzimšanas diena. Un vēl, rudens ir kaut kā sākums, iespēja. Viss kļūst dzeltens, oranžs, sarkans… Izklausās jauki. Tad kāpēc baidīties no vasaras beigām? Varbūt tāpēc, ka vasaras sākums arī bija iespēja, un tagad bail, ka neizmantota. Ar rudeni gan ir citādi — kad tuvojas rudens beigas, dienas kļūst īsākas, tumsa garāka, kokiem nokrīt lapas un cilvēki gaida, kad uzsnigs sniegs un nomainīsies bilde. Neviens nepārdzīvo garām palaistās rudens iespējas; priekšā ir gara ziema un, ja kaut kā pietrūks, tas noteikti nebūs laiks. Tad pavasaris un atkal vasara. Atkal varēsi gulēt zemē un plunčāt kājas strūklakā. Varbūt ir tā — vasaras lietas var darīt tikai vasarā, bet pārējo gadalaiku lietas var darīt jebkurā no viņiem. Ja es būtu liela slēpotāja, varētu sev iebilst. Lai gan patiesībā bija žēl, ka nenošļūcu ar ragaviņām no kalna pagājušajā ziemā. Nu nekas, nošļūkšu šogad. Tomēr nav “nu nekas”! Ir sajūta par kaut kādu vispārēju lietu īslaicību. Apzinātā līmenī jaunības garām paskriešana mani nenomoka; brīžam ir mulsinoši, bet kopumā es labprāt kļūstu vecāka. Tomēr ir žēl par to, kas līdz ar gadiem paliek aiz muguras un neatgriežas. Pat to saistību, no kurām priecājos būt aizgājusi, man brīžam pietrūkst.

ML, 29.08.2024.