Es saģērbos melnā, pieskaņoti kaķītim. Madlēna tērpās melnbaltā, pieskaņojoties un vienlaikus kontrastējot kaķītim un man. Estere Betija saģērbās zilā kā ūdens straume. Elīzai mugurā bija melns un zils — kā kaķītis straumē. Vēl kāda bija tērpusies zaļā kā mežs, un filmas komandā bija sieviete jenota tērpā ar visu garo, strīpaino asti.

Kas attiecas uz astēm, es savējo tovakar sasitu. No sākuma gribēju teikt — sasitu dupsi. Un tomēr drīzāk asti. Varbūt es sasitu asti tieši tāpēc, ka man nav īstas astes, kas kā kaķītim palīdzētu veikli turēt līdzsvaru visbaisākajās situācijās. Kaķis tiek galā ar visu. Izņemot ar ūdeni, protams. Šajā filmā kaķītis mēģina tikt galā ar ūdeni. Ziniet tos mirkļus katrā bērnu (un ne tikai) filmā, kur labais galvenais varonis nokļūst drausmīgās sprukās, aizraujas elpa un viss ķermenis saspringst kino krēslā, drudžaini gaidot pozitīvu atrisinājumu, kas, ja vēsu prātu padomā, ir ļoti ticams, bet vēss prāts tobrīd jau sen ir ar klunšķi aizripojis kaut kur zem sēdekļa? Straumē tā ir lielākā daļa filmas. Vēl ir dziļa, dziļa melanholija par vientulību un kopības (ne)iespējamību. Labi, ir arī maģiskas ainas un joki, kur, kā naktī izlasīju kādā Letterboxd recenzijā, no tā, kurš kurā brīdi vairāk smejas, var saprast, vai viņam mājās ir kaķis vai suns.

Pirms seansa filmas veidotāji teica, ka nu būs izmēģinājums, vai “Straume” der dažādām vecuma grupām. Aptuveni četrus gadus vecā meitenīte, kas sēdēja mūsu rindā, sāka raudāt filmas pirmajās piecās minūtēs un drīz vien mamma viņu veda laukā. Ar Madlēnu pārrunājām, ka redzējām filmu caur šī bērna prizmu. Mēs sapratām viņas asaras un sapratām arī, ka vairs neesam bērni. To otro vairāk gan Madlēna laikam. Meitenīte tika ārā, bet es visu filmu sēdēju uz asaru robežas, it kā skatījos viņas vietā. Pieaugusi sieviete, atnākusi uz pirmizrādi bez mammas, kas izvedīs laukā. Nav jau tā, ka tiešām gribēju aiziet, tomēr filma manus emocionālos muskuļus bez žēlastības staipīja uz visām pusēm, un aktivizēja seno bērnības kaķīša dzirnavu sāpi. Domāju par Kannu kritiķiem, kuri arī raudāja. Filma bez dialoga — universālā valodā; filma par dzīvniekiem, kuru šķīstums tikpat universāli šķiet padarām kritiku banālu.

Iznākot ārā — uzreiz vīns, fotogrāfi, saviesīgas sarunas. Pirms filmas jutos gatava afterpārtijam, bet tagad? Vajag pamazām atiet. Stāstu katram paziņam par meitenītes un manām asarām. Madlēna aiziet mājās apjaust redzēto. Matīss (ne Kaža) piedāvā mani aizvest uz riteņa līdz dzīvoklim paņemt jaku, lai pēc tam tomēr apskatītu kaķīša ballīti. Man esot jāsēž uz sēdekļa, un viņš mīsies. Es pretojos, jo, lai gan labprāt nokļūtu mājās ātrāk un man tīri labi patīk romantiskais tēls, kurā puisis ved meiteni uz riteņa, visas šīs riteņkonfigurācijas arī šķiet baisas. Matīss saka, ka viņš tā esot darījis daudzreiz un tas ir droši. Labi. Ja tas būtu mans puisis, es viņam atklāti pateiktu, ka tas ir stulbums un nekādā gadījumā. Bet Matīss man nav tik tuvs un kaut kādu iemeslu dēļ tas rada apstākļus, kur esmu gatavāka piedzīvojumam. Mēs braucam, un tiešām ir pat forši, es it kā lidoju ar kājiņām gaisā, tās ir kā divas kaķa astes. Redzu, kā cilvēki redz šo mūsu plūstošo tēlu.

Bet pēkšņi — vairāki nelīdzenumi uz ceļa, ar katru noslīdu arvien neērtāk. Mēģinu pārkārtoties, bet kājas nesaprot, kur vispār varu atsperties. Ja es būtu kaķītis, iekrampētos sēdeklī ar nagiem. Vai ar žēēēlu ņaudienu lektu nost. Stop, stop! Matīss apstājas. Es nokāpju, bet ir jau par vēlu. Man sāp aste. Es dejoju un man sāp aste. Eju mājās, sāp. Guļu un gūglēju, protams, domājot par to, ka nekad vairs nevarēšu staigāt, dejot, braukt ar riteni. Aste izrādās ir ļoti svarīga, arī, ja tās nav. Straume nes. Šodien rehabilitējos.

P., 29.08.2024.

P.S. Kamēr vēstule nedaudz aizkavējusies pastā, Patrīcijas aste jūtas labāk. Viņa iet, dejo, brauc ar riteni, kur nu vien šī trakā pirmā septembra nedēļa ved. Tomēr gan aste, gan sirsniņa vēl dzīst.