Dzērienkarte uz mums skatās no mākoņiem. Nu gan laiki, mēs sakām, atminēdamās, kā reiz te varēja maksāt tikai ar gliemežvāku krellītēm un vēlāk sviesta gabalos. Kādu laiku mēs vērojam mākoņus savās plaukstās. Marija Luīze izvēlas mazu, sarkanu kokteilīti, es — lielu, sarkanu kokteili. Bārmenis tos ielej no krāna. Salmiņi ir melni un veclaicīgi šī vārda sliktajā nozīmē. Kā gan varu justies kā Kerija Bredšova, ja man jādomā par to, kā salmiņš caurdur jūras bruņurupuču mazuli, kurš reizi gadā piedzimst un seko mēnesgaismai? Marijas Luīzes mazajam kokteilim salmiņš vispār ir par garu, un viņa vaicā, vai man rokassomiņā nav šķēru. Protams, ka ir — es taču šodien nogriezu čolku. Izņemu šķēres, lai šņikātu salmiņu uz pusēm, un nejauši nogriežu čolku arī Marijai Luīzei. Viņa nesūdzas, jo viņas friziere jau kādu laiku bēguļojot. Iesūcu kripatiņu sava kokteiļa, un pēkšņi manas pēdas atduras katra pret savu istabas stūri, bet griesti traucē iztaisnot muguru. Marija Luīze nobauda savējo, un zem galda no putekļiem veļ sava auguma sniegavīru. Mums ir kļuvis grūti saprasties. Talkā nāk Henrijs, kurš vienmēr apskauj pa īstam, neatkarīgi no tā, cik maza vai liela tu esi. Viņš priecājas, ka esam atnākušas uz kino, un mēs par šiem jaunumiem priecājamies līdz ar viņu. Marija Luīze gan satraucas par to, ka viņu mājās ļoti gaidot veļasmašīna. Mēs tomēr atveram durvis un pa virteņkāpnēm iekāpjam sarkana samta gultiņās.

Aiz plakstiņiem kā bungu ritmu redzam koku siluetus un mūžīgas kariatīdes. Kā melodiju — K. un E., šūpojamies zaros virs upes. Kā čukstus — E. un K., kailus, apskāvušos. Šī ir skumja filma, jo dzīvē viņi vairs nav kopā. Vai varbūt šī vienkārši ir skumja filma. Puisis un meitene. Zīlēšanas seanss. Galdiņ, klājies! Mazas brillītes nosedz acu zīlītes. Es esmu svešā pilsētā viena, un pasaule ap mani saraujas un izplešas kā plaušas, skrienot pa metro kāpnēm. Tas ir turku veikaliņš ar labiem dārzeņiem, ogām un lēcām. Īpašnieks smaida, un ļauj man paņemt avenes uz krīta. Viņš man uzticas vairāk nekā es viņam. Laternas un luksofori ir kā asaras, kā meteori, skaisti un citpasaulīgi, līdz atminos, ka tas var nozīmēt, ka manas acis ir slimas. Veselas acis bīstas nekonkrētības. Šī īstenība ir graudaina, un tajā es knapi atpazīstu savas lūpas uz svešām. Es esmu cita, vairs mazām kurpītēm nelecu pāri baiļu peļķēm. Bet notiks kaut kas slikts. Kariatīdes to zina. Der Himmel über Berlin. Ja es neesmu bijusi šai pilsētā, tad kāpēc šis krustojums man jautā, kā klājas manam brālim? In Der Himmel. Bija tāda diena Amsterdamā, kad teicu: No tengo hermanos. Nesen es tāpat teicu Marijas un Elizabetes krustojumā. Varbūt tas ir ļoti nepareizi. Ļoti, ļoti nepareizi. Bet es gribu jūs pasargāt. Es gribu sevi pasargāt. Ir Indija, virvju tilts, un man ir bail no šī vecā vīra sarkanajā kostīmā sakrustotām kājām. Viņš pūš dūmus man acīs. Man ir divpadsmit gadi, un es skatos indiešu kino, kur tādu pašu meiteni kā es sūta pāri upei pie veciem, riebīgiem vīriem. Es vairs šo negribu. Sapni, beidzies. Sapni, beidzies. Henrij, kāpēc tu man to visu rādi? Pats noslēpies miega fejas alā. Par saviem zobiem es vairs nekad nedabūšu monētu, tikai otrādi. Ja sapnī izbirst visi zobi, tad…

Plakstiņu medus ir ievākts ziemai. Te ir Marija Luīze. Henrija mamma un tētis, un brālis. Te ir gaišā meitene Mirdza man blakus. Gulta ir jāsaklāj uzreiz pēc pamošanās. Arī, ja gāž lietus, un pilsēta pašapaugļojas, radot daudz mazu klonu, kam mazām kurpītēm lekt pāri. Pamēģini aizvērt lietussargu, un tad redzēsim, vai vētra ir cauri.

P., 25.09.2024.