Ir nedaudz grūtāk ieviļņoties apcerīgās ceļa jūtīs, ja ceļojums sākas mikroautobusā. Lidosta ļoti dabiski ver telpu gaidpilnai vientulībai, tur uzreiz ir skaidrs, ka esmu uz jaunas pasaules sliekšņa. Protams, lidmašīna pati burtiski ieceļ mākoņos. Tāpat ar vilcieniem — ļoti romantiski gan tajos atrasties, gan vērot, kā ainava slīd garām tik gludi kā dzīve pati. Savukārt autobuss… tas krata, nedodot ķermenim aizmirstību, kas ļautu iztēloties sevi par citu. Un tad nu mikroautobuss šo triceklīgo ikdienišķumu var pacelt makro līmenī.

Bet varbūt problēma nav mikriņā, bet gan galamērķī. Šāds pats busiņš varētu mani vest uz, piemēram, Alpiem, un šoferis būtu kāds franču vai itāļu onka, un man ne prātā nenāktu sūdzēties. Taču mūsu šofere ir piederīga pārāk pazīstamai realitātei. Krievvalodīga sieviete ar īsiem blondiem matiem kā manai pirmajai sporta skolotājai, kuru mēs aiz muguras apsmējām par vīrieti, it kā matu dēļ (tie bija citi laiki…), bet, galvenokārt, jo viņa šķita skarba un bezsirdīga (kā vīrieši?). Šī šofere gan ir diezgan stilīga un visu dara labi, ne gluži ar sirdi, bet arī ne bez. Viņa ved mūs uz Klaipēdu.

Es palaižu garām mirkli, kad šķērsojām robežu. Nolemju, tas tāpēc, ka starp Latviju un Lietuvu ir maza atšķirība, bet tad aizdomājos par to, ka reti kura robeža nes pamanāmas izmaiņas ainavā. Nesen gan lasīju, ka agrāk varēja pamanīt nomaiņu, jo Latvijā ganījās brūnas govis, bet Lietuvā — melnbaltas. Latvijā govju neredzēju, bet Lietuvā divas un tiešām melnbaltas.

Krusta kalns. Katoļi. Bērnībā tas likās liels, bet tagad pa autobusa logu šķiet pavisam mazs. Savukārt mana interese par to tagad ir liela, jau laicīgi skatos Google maps, lai nepalaistu garām, bet bērnībā… tas bija kaut kas savāds pa ceļam uz lielo piedzīvojumu delfinārijā. Diemžēl šoreiz šāda pietura nav paredzēta.

Lietuva ir visneeksotiskākās ārzemes, un tomēr ārzemes, kas kā visas neierastas vietas kņudina prātu. Šķiet, visvairāk tieši ar savu līdzību, kas nav pilnīga un tādejādi bez mitas atgādina par citādību.

Kāpēc lietuvieši veikalus sauc tik skaidri par pārdotuvēm, un kur mēs dabūjām savus veikalus? Drošvien no vāciešiem. Tomēr, pārdotuve necentrējas ap klienta interesi — varbūt labāk būtu pirktuve.

Mēs piestājam Šauļos, kuri man asociējas tikai un vienīgi ar deviņdesmitajiem, kad vecāku paaudze brauca uz turienes tirgu. Rikšiem, auļiem, aulekšiem uz Šauļiem, Šauļiem, šaulekšiem. Ašā caurbraucienā, šī izskatās pēc dzīvīgas vietas, un es domāju, kurai Latvijas pilsētai to varētu pielīdzināt, un tad atceros, cik Latvija ir centrēta ap galvaspilsētu, un ka Lietuva šķiet daudz līdzsvarotāka. Kauņa šķiet mērāmies ar Viļņu daudz nopietnāk nekā Daugavpils vai jebkura cita pilsēta ar Rīgu. Tomēr mierīgi, ka Latvijā ir kāds Šauļu ekvivalents.

Es ieeju autoostā, un te ir Rimi — cik labi, cik pazīstami. Te strādā Rimi karte, tikai Rimi naudu nevar tērēt. Pārdevēja man kaut ko jautā un es viņu saprotu, un atbildu “Jā!”, tad smaidīgi noplātu rokas, it kā es nerunātu nevienā citā valodā kā savā. Jā, šī sajūta, ka mums vajadzētu būt kādai kopīgai valodai, kas nav ne mana, ne tava, ne krievu, ne angļu. Braļiukai valoda. Māšukai valoda. Lietuviski “Jā” laikam bija “Teip” (raksta “Taip”), bet es te knapi esmu ieradusies. Man arī šķiet, ka jā vārdam beigties ar līdzskani, vēl pie tam tik strupu kā “p”, nepiestāv. Oui, Da, Ja, Si, Yeah, Yesss. Jā ir atvērts. “Teip” skan kā jā ar lielo burtu un punktu, ko nosūta mīļotais, ar ko esi sastrīdējusies.

Lai vai kā, teip, es ceru iemācīties kādas frāzes lietuviski — šai ceļojumā man vairs nav 18 un varbūt izvairīšos no dažādām rupjībām un seksuāliem aicinājumiem, ko lielā jautrībā apguvu (un arī aizmirsu) pagājušoreiz, kad starptautiskā projektā tusēju ar lietuviešiem.

Es redzu vēl melnbaltas govis, un laukus pilnus ar kraukļiem. Lauks dzeltens kā rapšu, bet rudenī un puķītes ir mazas, mazas kā margrietiņas.

Lietuviski mokslas ir zinātne, un mokslininkas ir zinātnieks.

Tā, lūk. Tālāk?

P., 6.11.2024 (29.10.2024.)