Savā ziņā es tiešām mīlu bomžus, svētos muļķus, neadekvātos un atbaidošos cilvēkus, kas nav ierakstāmi un nemaz netaisās ierakstīties sabiedrības standartos. Bet tas nemazina grūtības izturēt, kā viņi smird.

Džeks, kurš mikriņā sēž man priekšā, pat nav bomzis, tā šķiet, bet mazgājies arī nav ļoti ilgi. Šī smaka liek iedomāties par Ligitu, bomzeni, kura parādījās manā ceļā kā īsteni vājprātīgs eņģelis visstulbākajā pandēmijas laikā, neatgriezeniski izgaismojot to, ka Dievs tiešām pazīst katru cilvēku. Un arī par zēnu, kura vārdu neatceros, kaut arī mācījāmies vienā klasē. Viņam bija tumšas acis kā pelei un patiesībā arī ausis, tievās rociņas, viss — visa viņa ķermeniskā eksistence līdzinājās vairāk nelielam dzīvniekam nekā cilvēkbērnam. Cik atceros, viņu pat diezko neapcēla, tik ļoti viņš neierakstījās mūsu ceturtās vai piektās klases sabiedrībā.

Neilgi pēc tam viņš nomira. Man stāstīja, ka viņš bija lūdzis uz ielas palīdzību policistam un turpat zaudējis samaņu. Tāpēc es nekad neaizmirsīšu puiku, ar kuru nerunāju un kura vārdu neatceros — mēs abi vēl bijām bērni, kad viņš nomira.

Savā divdesmit septiņu gadu vecumā esmu piedzīvojusi tikai vienu ģimenes locekļa aiziešanu, un tā bija mana vecvecmamma. Daudz cilvēku nav satikuši savus vecvecvecākus, un manējā pat nenomira “dabīgā” nāvē, bet par to pieklātos atsevišķi pastāstīt citreiz. Vēl manā bērnībā aizgāja vectēvs no tēta puses, bet līdz aptuveni 25 gadu vecumam es domāju (varbūt māsa samuldēja), ka viņš manas dzīves laikā nemaz nav bijis dzīvs. Vectēvs laikam bija liels žuļiks, bet man tāpat žēl, ka pat no attāluma neesmu viņu redzējusi. Dažās jaunības fotogrāfijās vectēvs izskatās pēc Belmondo. Belmondo tēloja žuļikus.

Mūsu ģimenē toties bijis salīdzinoši daudz īsteni emocionālu apbērēšanu mājdzīvniekiem. Kad šķirnes suņu slimībā viens pēc otra nomira abi zirgiem līdzīgie (vismaz, kamēr es biju maza) vācu dogi, šķita, ka noslēdzies vesels laikmets. Vienam no viņiem es kapā līdzi devu metāla kārbiņu ar saviem piena zobiem un vēstuli, kurā apliecināju cieņu un mīlestību.

Kad slavenais (cik nu slavens var kļūt, pateicoties manam dzejolim) kaķis Mio vadīja pēdējās mūžiņa nedēļas, viņš spēcīgi oda, lai gan tika mazgāts, varētu pat teikt — nežēlīgi — bieži. Pēdējā naktī es gulēju viņam blakus uz grīdas un iedomājos, ka šīs smakas man drīz vien pietrūks; tajā pašā sekundē tā kļuva mīļa. Bet nav iespējams ik mirkli mīlēt un lolot savas un visu pārējo smakas un citus defektus tāpēc vien, ka vienudien mēs visi mirsim. Tikai Jēzus tā varēja, un Viņš turklāt nomira par visu jampamiņu grēkiem. Patiess cilvēks un patiess Dievs.

ML, 13.11.2024.