Viņa pamodās vēlu un, tā kā bija izlēmusi paņemt pauzi no pilna laika darba pašpārmetumos, vienkārši pieņēma šo mošanos kā realitātes daļu, kas komentārus neprasa. Taisnības labad jāatzīmē, ka tā bija diena, kura pati šķita modusies vēlu un acīmredzami grasījās pavisam gludi, bez grandiozām pieturām pārslīdēt no “tikko sākusies” uz “tikko beigusies”. Tāpat kā diena izlikās, ka ir diena, arī meitene izlikās, ka dienu, vai kas nu no tās atlicis, kaut kā pavada. Pārcietusi saulrietu, kas, saprotams, bija tīra, savam nosaukumam godu nedaroša formalitāte, viņa sajuta pēkšņu sikspārņainas enerģijas pieplūdumu. Vakars nāca ar plānu. Viņa uzvilka sarkanas zeķubikses un mini svārkus, un ar vienu rokas vēzienu atglauda gan matus, gan domu, ka sarkans un mini kopā ir par daudz. Tomēr šī doma kā muša, pavadījusi kādu laiku pie griestu lampas, atkal zumēja pie auss, kad viņa krāsoja lūpas. Sievietes taču krāso lūpas, un viņa neko dižu par to nedomā. Kāpēc lai tieši viņas lūpas būtu šai pasaulei par daudz? Drošības pēc nobučojusi tualetes papīra gabaliņu, meitene ķērās pie draudzenes dzimšanas dienas kartītes rakstīšanas. Viņa izvēlējās gleznu ar Bakhanti, un domāja par to, vai Bakhantes bija sievietes, kuras beidzot tikušas vaļā no bailēm būt par daudz. Pirmie vārdi uz kartītes nāca ar tūlītēju nožēlu, jo glancētais kartons acīmredzami nebija izslāpis un tinte uz tā veidoja mikroskopiskas peļķītes. Viņa deva arī kartītei bučot tualetes papīru, bet tā šo ideju nesaprata. Atstājusi to atpūtā uz radiatora, domādama, ka tagad gan nedaudz jānosit laiks, it kā viņa jau nebūtu to darījusi visu dienu, meitene atcerējās, ka brokastīs ēdusi kūku un ka citas ēdienreizes šodien nav servētas. Nav zināms, vai šī dzimšanas diena būs ap klātu galdu, un, pat ja būs, arī uz tādu ierasties pārāk izsalkušai nav labais stils. Vienīgais, ko viņa varētu ātri paēst, būtu kāda maizīte, un vienīgais, ko likt uz maizītes, ir ķilavas. Sapucējusies sieviete ēd ķilavas. Sapucējusies sieviete ož pēc zivīm. Interesanti, ka zivju maizītes nereti pasniedz ballītēs, ņemot vērā, ka uz ballītēm mēdz iet ar noklusētu cerību bučoties. Bet viņa negāja uz šo ballīti ar cerību bučoties, nevis tāpēc, ka negribētu bučoties, bet tāpēc, ka viņai jau bija kāds, ar ko bučoties, kāds, kurš, ja tur uzrastos, izbaudītu visus, pat zivjainos viņas skūpstus. Viņa pati gan ir izvēlīgāka; lielāku problēmu sagādā ķiploki, bet patiesībā visas šāda veida atgrūšanās rodas tāpēc, ka kaut ko ēd viens, bet ne otrs. Mīlniekiem ir jāēd viena maltīte. Slīdot pa šīm domu kārtām, viņa smērēja cietu sviestu uz rupjmaizes, ar dakšiņu rūpīgi izkārtoja zivju muguriņas un pa virsu nobalansēja vakar uzvārītas olas šķēles. Tā bija ļoti garšīga maizīte. Garšīga nevis kā kūka, bet garšīga kā kaut kas ķermenim šūnu līmenī nepieciešams, kādēļ tas lielveikalā prātam sūtījis pēkšņus, pulsējošus zivju kāres signālus. Ar maizīti viņa noēda lūpukrāsu līdz dabiskam, francūziski nevērīgam līmenim. Lūk, par šādiem trikiem būtu jāraksta sieviešu žurnālos.

P., 16.11.2024.