Izdarīju neiespējamo jeb pārsālīju makaronus. Bada vārdā pusi apēdu un pārējo noskaloju podā. Tur nav ko lepoties, un es nelepojos arī.

Runā, ka dzīvot vēsumā ir kaut kādā veidā veselīgi, jo: “Gaļa ledusskapī nebojājas!” Tomēr kaķis allaž guļ tieši krāsns priekšā, un kaķis ir liels gudrinieks. Un gaļa, kas stāv ledusskapī, ir mirusi (atšķirībā no manis). Tāpēc nolemju, ka šis apgalvojums ir vājš, un eju uz šķūnīti pēc briketēm.

Dažas dienas vēlāk nemācēju novērtēt, vai šoreiz sāls ir pareizajā daudzumā, jo izrādījās, ka krēmsiers par ilgu stāvēja viens un atvērts, un nu bija sabojājis mērci. Tajā mērcējās visi makaroni. Neko darīt, palieciet sveiki. 

Nākamajā dienā jau mostoties prātā grozījās pārliecība, ka šī beidzot būs diena, kurā es uzvārīšu makaronus, un viss tiem būs kārtībā. Vairākas stundas produktīvi rosījos pa dzīvokli, šo to sakārtojot un satīrot, paralēli risinādama dažas profesionāla rakstura darīšanas. Uzliku vārīties ūdeni katliņā. Turpināju kārtot lietas, līdz iedomājos, ka jāpiezvana omei. Jauki papļāpājām. Pamanīju, ka krāsns interesanti smaržo, kaut arī nebiju vēl iekurinājusi. Pēc sarunas pārzvanīju palūgt, lai nodod sveicienu opim, un vienlaikus pievērsu rūpīgāku uzmanību deguma smaržai. Ome trāpīgi pajautāja, vai esmu pagatavojusi sev vakariņas. Kaut ko novervelēju par to, ka vajadzētu tam pieķerties, un tikmēr ņēmu no riņķa nost pārdegušo katliņu. Makaroniem, joprojām palikušiem iepakojumā, tiešām viss bija kārtībā.

ML, 22.11.2024.