Es gandrīz katru dienu velku to pašu džemperi. It kā jocīgi, jo vispār man patīk veltīt niansētu uzmanību apģērbam. Pirms gada šāda uzvedība bija viena no zīmēm, ka esmu dziļi depresīvā bedrē. Bet šobrīd jūtos labi, pat pavisam labi.

Līdz sestajai klasei mācījos Franču licejā, kur bija obligāta skolas forma. Personīgā stila izpausmes aprobežojās ar zeķēm, kurpēm un to, vai tumši zilās bikses pašūt kā kļošenes, platas, šauras, ar zemu vai augstu jostu (starp citu, tobrīd nebija nekā nestilīgāka par pēdējo). Reiz ar meitenēm atklājām, ka, ja ziemā “sāp kakls”, var nēsāt lakatu vai šalli, un šo iespēju izmantojām maksimāli, līdz skolotāja atkoda stratēģiju un, tā kā nevarēja pierādīt, ka mums nekas nesāp, lasīja lekciju par to, ka vispār apaukstētu kaklu labāk atstāt neietītu (muļķības). Forma liecināja par prestižu; mums arī regulāri atgādināja, ka ar to mugurā nevaram dauzīties, jo reprezentējam skolu – ironiski, jo mēs, protams, mēdzām uzvesties kā mežoņi un visi uzreiz zināja, ka tie ir liceja mežoņi. Vienāds apģērbs arī it kā atturēja no salīdzināšanās un atšķirīgo apsmiešanas, bet diemžēl izaicinošie apstākļi mūs norūdīja par īpaši rafinētiem apsmējējiem. Lai vai kā, es kā brīvdomātāja un nopietna modes dāma formu ienīdu.

Divpadsmitgadīgā es nesaprastu, kāpēc tagad no brīvas gribas ik dienu velku to pašu džemperi. Tas ir zils, ne gaiši, ne tumši, varbūt tāds kā debesis, kad pēc pamatīga lietus pašķiras mākoņi un uzspīd saule. Mana mamma mēdz teikt, ka zilā krāsa piestāv visiem, un varbūt tā arī ir, bet es tomēr turpinu ticēt, ka tā īpaši piestāv tieši man. Dzijā ir knapi manāmi balti atspīdumi, kas sarkanajā džempera versijā izskatījās atbaidoši, jo sarkanajam jābūt stipram, bet sapņaini zilajai tie der lieliski. Atlocīta apkaklīte un perlamutra podziņas; patiesībā tā ir arī jaka, kas vēl nav piedzīvojusi atvēršanu. Jo ārā ir vēsi. Džempera sastāvs ir 41% poliamīds, 26% alpakas vilna, 18% akrils, 13% vilna un 2% elastāns. Daļa no pieaugšanas ir tas, ka es veikalā griežu lietas otrādi, lai izlasītu šo sarakstu un izlemtu, vai man tas der. Dažreiz es salūstu un pērku sūdīga sastāva drēbes, ja to izskats mani ļoti iedvesmo. Mēdzu savu izvēli nožēlot, jo tās saveļas, nesilda, pēc pāris mazgāšanām (vai uzvilkšanām) izskatās švaki un paliks uz šīs planētas mūžīgi.

Kad džempera pūkainā skaistuma savaņģota to Francijā nopirku, vakarā vēlreiz rūpīgāk apskatīju birku un sapratu, ka tas ir 61% plastmasa. Domāju, varbūt jānes atpakaļ uz veikalu. Bet tas ir arī 39% vilna un man pēdējai ceļojuma dienai bija citi plāni. Un labi, ka tā. Jo džemperis ir pats siltākais, skaistākais un omulīgākais, kas man šobrīd pieder. Un to uzvelkot esmu nedaudz cita es, kas atbraukusi no Francijas.

Mēģinu to tomēr nevilkt katru dienu, nevis lai nenovalkātu džemperi, bet lai nenovalkātu savu prieku.

P., 27.11.2024.