Es vakar biju ziedu veikalā, un tur iepirkās ārkārtīgi skaista, šarmanta sieviete ar savu mazo dēliņu. Ļoti atgādināja Tevi. Viņai mugurā bija kažociņš, uzkrāsotas rozā lūpas un zila, adīta matu lente; tas viss kopā pavisam neticamā kārtā veidoja ideālu māksliniecisku saskaņu. Mēs abas riņķojām ap ziediem kā lēnas bites, un man tā patika būt vienā orbītā ar viņu, un vienlaikus arī gluži ķermeniski jutu viņas uzmanības šķelšanos, mēģinot izvēlēties ziedus un bez mitas ar vienu aci pieskatot puisēnu, kurš, čaukstēdams sava kombinezonā, otrā veikala galā apbrīnoja visus mirdzošos, trauslos svētku objektus pēc kārtas. Viņš pacēla kādu eglītes rotājumu un iesaucās: “Akordeons!”, bet mamma, atkal atrauta no ziediem, viņu mierīgi zemā, samtainā balsī izlaboja: “Tā jau drīzāk balalaika būs.”

Sieviete izvēlējās lielu pušķi maigi rozā ziedu, kuru neparasto nosaukumu viņa zināja, bet es nezinu un nepaguvu iegaumēt. Pārdevējai viņa teica, ka lenti nevajag, jo tie tūlīt jau būs vāzē, un es uzreiz domās ap lielu vāzi audzēju viņas skaistās, neparastās mājas, kur drīz iepeldēs viesi un dziesmas. 

Kad gāju prom, es viņai teicu: “Atvainojiet”, it kā lai pasprauktos garām, bet, kad viņa, pieklājīgi sperdama soli sāņus, uz mani paskatījās, es saņēmos turpināt ar: “Jūs ļoti labi izskatāties,” — knapu drupatu no tā, ko patiesībā par viņu domāju.

P., 30.12.2024.