Nesen sastapos ar ideju, ka mūzikā vairs nerodas jauni žanri tāpēc, ka reti kurš mūsdienās cenšas pārdot ideju par aizraujošu, labāku nākotni. Mums nav vajadzības stāties pret pagātni un radīt kaut ko jaunu — šis tas agrākos laikos bijis tīri interesants, un mēs to labprāt atgriežam gaismiņā. Jo vairāk, šobrīd nav jābūt klimata aktīvistam, lai zinātu, ka atkārtoti izmantotas, labotas un pārstrādātas preces ir vēlamākas par vēl vienu jaunražojumu, kas, ļoti iespējams, pēcāk kļūs par vēl vienu atkritumu.

Vai mana paaudze ir pirmā, kas no mazotnes zinājusi par globālo sasilšanu? Visādā ziņā, tas nav bijis noslēpums. Šī ziema, es domāju, beidzot ir tā, kurā neviens vairs nemēģina pretargumentēt, ka mēdz jau būt dažādi gadi un tas, ka ir mazliet siltāks, uzreiz nenozīmē klimata katastrofu. Tāda bija arī iepriekšējā vasara. Dīvaini, bet tiešām gribas teikt — beidzot. Vienkārši, ir apnicis kopš bērnības klausīties konservatīvos skeptiķos, kas pamanās izlīst no stūra ikreiz, kad tu paud savas bažas; starp citu, es joprojām uzskatu, ka vajadzētu ļaut jauniešiem vēlēt no 16 gadu vecuma, kamēr viņi nav galēji paguruši.

Šķiet, popkultūrā ir vairākkārt redzētas ainiņas ar kristiešiem, kas, apokalipsei pārņemot lielpilsētas, nevar apvaldīt mazu “Mēs taču jums teicām…” attieksmīti. Baidos, ka īstā Pastarā Tiesa būs krietni baisāka par mūsu iztēloto un, kad tā pienāks, augstprātībai neatliks mentālā spara, bet negaidīti man ir iespēja izbaudīt mazo versiju šim paradoksālajam gandarījumam jau tagad. Galu galā, Latvija ir priviliģētā ģeogrāfiskajā novietojumā — mazliet citu iemeslu dēļ šis fakts ir allaž izcelts mācību stundās kā viens no +/- trim iemesliem, kāpēc mūsu zeme ir Labākā visā Pasaulē —, tāpēc man nav pat jābaidās no tiešas uguns.

ML, 11.02.2025.