Skatīdamās izrādi, kuras četru stundu laika ritējumu man bija iespēja vērot pulkstenī uz tehniskās pults ekrāna, aiz kura sēdēju, iedomājos, ka pa šo laiku būtu varējusi aizlidot uz Kanāriju salām. Kāpēc ne abus? Teātris lidmašīnā? Nē. Šausmas. Varbūt uz vienu īpašu izrādi? Tāda ir bijusi? Un kā tad varētu visu laiku reklamēt dzērienus, smaržas un loterijas? Gan atrastu veidu.

Vēl personīgai lietošanai nodefinēju žanru — “teātris cilvēkiem, kuri ikdienā nedomā”.
Tas gan obligāti nenozīmē, ka mākslinieki paši nav domājuši. Tomēr nesen viens liels režisors man mācīja, ka teātra cilvēki nekad neesot bijuši intelektuāļi. (Nav teikts, ka tas ir slikti.)

Bet šis viss nebūt nenozīmē, ka man izrāde riebās. Nedz arī, ka patika. Vienaldzība iespējams ir sliktākais vērtējums. Tā ir arī vientulība, jo atkal jādomā, ko citi atrada naida vai stāvovāciju vērtu. (Nevajag arī aizmirst, ka tas prasa lielu gribasspēku un treniņu nosēdēt, ja apkārt ceļas kājās.) Taču neesmu pilnīgi vienaldzīga, bija labi mirkļi.

Izrādes laikā radās jaunas idejas savas lugas tekstam. Ar izrādi pilnīgi nesaistītas, un tomēr — māksla iedvesmo?

P., 16.02.2025