Vēstule draudzenei

Vecajā tramvajā

Pusaudze un viņas māte sarunājas krieviski.

Meita: Kur mums jākāpj?

(Abas skatās vagona ekrānā.)

Māte: Aspazijas bulvaris.

Meita: (Priecīgi iesaucas) Aspazija! Mēs tieši šo tēmu ņemam literatūrā…

Tramvaja trokšņi sarausta turpmāko sarunu. Es dzirdu tikai ik pa vārdam un balss tonim, kuri tomēr nepārprotami liecina — meita ir sašutusi, jo māte nezina, kas ir Aspazija. Māte mēģina izvairīties un nosmiet šo sarunu nost; pēkšņi latviski saka “Labi, ejam!” un ceļas, lai kāptu ārā. Bet meitas sašutums izkāpj līdz ar viņām.

Un es palieku apjēgt šīs sarunas svaru.

P., 28.02.2025

Leave a comment

Patrīcija M. Keiša un Marija Luīze Meļķe — divas rakstošas un arī nerakstošas radības. Nerakstīšana ir sliktāka par rakstīšanu, bet rakstīšanai ir pašai savi gaužām smagie aspekti. Šī vietne ir drošības zona tekstam un abām autorēm. Vēstule draudzenei.

Lai saņemtu paziņojumu e-pastā ikreiz, kad draudzenei ir jauns ieraksts, spiediet subscribe. Taču piedāvājam arī pieteikties katru otro nedēļu saņemt vēstuli ar atskatu uz jaunākajiem ierakstiem un uzaicinājumu tajos ielūkoties — šis variants būs piemērotāks, ja nevēlaties, lai radošākajos brīžos piespamojam jūsu e-pastu ar pieciem paziņojumiem dienā.

Piesakieties ik divu nedēļu vēstulei (vai pasakiet ko citu): vestule.draudzenei@gmail.com