Lietaina diena un ūdens žurka

Mamma ir daudzkārt šausminājusies par nūtrijām. Tie esot pretīgi dzīvnieki, gigantiskas žurkas ar garām, plikām, briesmīgām astēm. Zinu, ka mammai jaunībā tika pašūts nūtriju kažoks. Esot bijis stilīgs, bet sarains, ne sevišķi mīksts.

Īstu nūtriju pirmoreiz redzēju Prāgā, panikas lēkmē aizbēgusi no restorāna, kur veseli trīs kolēģi izrādījās pasūtījuši ēšanai cūkas ceļus. Jau valodiski “ēst celi” izklausās greizi, bet vizuāli skats bija vienkārši krimināls. Gigantiskās miesas, kas tika pienestas no visām pusēm, redzēju tikai acu kaktiņos, centos disociēties un mierīgi ēst savus kartupeļus. Taču, kad sākās fotosesija ar cilvēka ceļa demonstrēšanu gaļas gabala mērogam, man atlika desmit sekundes līdz eksplozijai, un es tās neizniekoju. 

Prāgā todien lija. Lietū allaž ir vieglāk raudāt, jo, pirmkārt, garāmgājēji steidzas nokļūt sausumā un, otrkārt, nemaz nevar pamanīt, ka raudi, ja vien izdodas to darīt gana klusi un bez rīstīšanās. Man neizdevās, bet tas nekas. Sasniedzu nelielu parciņu ar laivu piestātni. Metu līkumus, elsoju un gaidīju, kad mazliet atjēgšos. Un tad es viņu ieraudzīju. Bebru? Hm, aste mazliet savādi izskatās, bet varbūt tāpēc, ka ūdenī. Dzīvnieks tupēja lejāk pie upes, tad ielīda straumē, galvu atstādams laukā. Izskatījās līdzīgi kā sunītis, savu purniņu uzcītīgi pacēlis. No krasta centos viņu izsekot, un man izdevās. 

Bebrs izlīda laukā un kļuva nepārprotami skaidrs, ka nemaz nav bebrs, bet gan nūtrija. Bet kā? Tas izskatījās daudz līdzīgāks kapibarai, nekā žurkai, ja neskaita asti. Lai taču ir viņam tā aste. Smējos un brīdi raudāju priekā, jo neparastais ūdens dzīvnieks bija skaists. Tad atkal skumjās.

Vēlāk iegāju kafejnīcā pabaudīt tēju un atslābt. Kamēr vēroju piparmētru lapu slinko virpuļošanu, apskāvu mazu spilventiņu, kas dekoratīvi rotāja klubkrēslu. Tādus dekoratīvos priekšmetus nereti apdrukā ar kaut kādām frāzītēm vai atrautiem vārdiem, kas izkārtoti dažādos izmēros un mainīgā krāsas spilgtumā. Mazliet ieskatījusies, atklāju, ka izkaisītais teksts ir izlasāms kā neliels dzejolis: “Pure & simple / Enjoy your life / Sweet sweet love”.

Vienkāršu un šķīstu

Baudi savu dzīvi

Mīlu, mīļu mīļu

ML, 14.03.2025.

Leave a comment

Patrīcija M. Keiša un Marija Luīze Meļķe — divas rakstošas un arī nerakstošas radības. Nerakstīšana ir sliktāka par rakstīšanu, bet rakstīšanai ir pašai savi gaužām smagie aspekti. Šī vietne ir drošības zona tekstam un abām autorēm. Vēstule draudzenei.

Lai saņemtu paziņojumu e-pastā ikreiz, kad draudzenei ir jauns ieraksts, spiediet subscribe. Taču piedāvājam arī pieteikties katru otro nedēļu saņemt vēstuli ar atskatu uz jaunākajiem ierakstiem un uzaicinājumu tajos ielūkoties — šis variants būs piemērotāks, ja nevēlaties, lai radošākajos brīžos piespamojam jūsu e-pastu ar pieciem paziņojumiem dienā.

Piesakieties ik divu nedēļu vēstulei (vai pasakiet ko citu): vestule.draudzenei@gmail.com