Vārdu sakot, es gribētu vienreiz noskaidrot — cik tad beigu beigās ir svarīga nauda un cik tā ir nesvarīga? Konkrēti par sevi interesējos, jo, iespējams, rādītāji starp cilvēkiem variē.

Sākšu ar pamatvajadzībām. Dažkārt es maksāju par dzīvokli, un citkārt to izdara E. Tā nav liela problēma. Ar ēdienu ir mazliet sarežģītāk. Patiesību sakot, es nezinu, cik naudas tur aiziet. Varētu ņemt no veikala produktus, kad vien vajag, un mēneša beigās saņemt rēķinu. Tad gan es dabūtu zināt.

Nākamās ir šādas tādas ekstras. Cepumiņš, puķu pods, auskari. Un tādā garā. Ja izrādītos, ka nauda ir ļoti svarīga, bez šīm lietām varētu iztikt.

Liela problēma ir māksla un izbraucieni — bez tiem dzīve kļūst blāva, bet grūti piepildīt ar knapu budžetu. Nereti aizdomājos, ka tiešām jāatstāj viss un jālasa vienā laidā grāmatas, jo to nu gan mājās pietiek. Kā daudzās jomās, par domāšanu tālāk netieku. Vismaz mūzikas ierakstu kolekciju es diezgan daudz klausos cauri. Par to jāmaksā vien tik, cik elektrība ieripo atskaņošanas tehnikā.

Iet uz koncertiem, teātri, kino — to visu vajadzētu vairāk, bet ir tas vecums, kad pareizāk šķiet pirkt biļetes, nevis prasīties visur uz ielūgumiem. Ja mēģina dzīvot tā, ka pietiek ar mazāku naudas daudzumu, šī kategorija diemžēl cieš ļoti strauji.

Bet visnesmieklīgāk cieš teju vārdā neminamā veselības aprūpe. Kā ir — labāk nedomāt par pēdējo reizi, kad veikti izmeklējumi, vai labāk tomēr padomāt? Tā kā man ir divi milzīgi, nepareizajā virzienā izauguši un jau bojāties sākuši gudrības zobi, par pārējo pagaidām nedomāšu. Reizēm es nopērku vai izdaru kaut ko dārgu, bet tas tāpat nav tik dārgi, cik zobārsts.

Pirmās daļas beigas.

ML, 07.04.2025.