9.septembris ir mana slepenā dzimšanas diena. Piedzimu desmit dienas vēlāk, 19. septembrī, bet mani gaidīja jau šodien. Tāpēc vienmēr pamanu šo datumu. Šodien es varēju piedzimt, bet nesteidzos, un tādējādi ieguvu gan oficiālo, gan slepeno dzimšanas dienu.

Nesen runāju ar kādu draugu, kurš nesvin savas dzimšanas dienas, jo tās neliekas diezko nozīmīgas. Viņš gan nesvinot tās jau kopš bērnudārza vecuma. Tādā ziņā nav pārsteigums. Šajā sarunā man šķita ārkārtīgi svarīgi pateikt, ka dzimšanas dienas ir gan nozīmīgas, jo tieši dzimšanas dienā viņš bļāva pašu pirmo reizi un pašu pirmo reizi pasaule viņu ieraudzīja. Gluži likumsakarīgi, ka cilvēki, kuriem viņš ir tuvs (es), gribētu šo dienu atzīmēt.

Bet nav tā, ka es nesaprotu. Dienā, kad man palika 10 gadi, vecāki nebija mājās, un nekāda ballīte ar klasesbiedriem arī netika organizēta. Man tolaik tā īsti bija tikai viena draudzene. Iespējams, ka mēs pa dienu bijām kopā padauzījušās, bet es neatceros. Atceros tikai to, ka visu pēcpusdienu un vakaru nosēdējām ar māsu datorspēlēs un nemaz nebijām aizgājušas līdz virtuvei, kur, izrādās, bija atstāta kūka. Par to uzzināju, kad ārā jau bija pavisam tumšs un zvanīja mamma.

Šī kūka izraisīja manī spēcīgu vientulības sajūtu. Tad tāda ir lielo bērnu dzīve — desmit gadi, pirmais divciparu skaitlis, viena pati es un kūka (un māsa, kas ne sevišķi likās zinis). Kur bija brālis? Laikam ar vecākiem vai omi, jo vēl maziņš. Es gan liela. Liela un viena.

Bet vidusskolā man gadījās uzņēmīgi draugi, kas rīkoja manas dzimšanas dienas, ja pati to nedarīju, un tā es pamazām atguvu dzīvesprieku šajā lietā. Tagad es priecājos pat par dienu, kad mani vēl gaidīja. Nāku jau, nāku!

ML, 09.09.2024.