Nesen sastapos ar ideju, ka mūzikā vairs nerodas jauni žanri tāpēc, ka reti kurš mūsdienās cenšas pārdot ideju par aizraujošu, labāku nākotni. Mums nav vajadzības stāties pret pagātni un radīt kaut ko jaunu — šis tas agrākos laikos bijis tīri interesants, un mēs to labprāt atgriežam gaismiņā. Jo vairāk, šobrīd nav jābūt klimata aktīvistam, lai zinātu, ka atkārtoti izmantotas, labotas un pārstrādātas preces ir vēlamākas par vēl vienu jaunražojumu, kas, ļoti iespējams, pēcāk kļūs par vēl vienu atkritumu.

Vai mana paaudze ir pirmā, kas no mazotnes zinājusi par globālo sasilšanu? Visādā ziņā, tas nav bijis noslēpums. Šī ziema, es domāju, beidzot ir tā, kurā neviens vairs nemēģina pretargumentēt, ka mēdz jau būt dažādi gadi un tas, ka ir mazliet siltāks, uzreiz nenozīmē klimata katastrofu. Tāda bija arī iepriekšējā vasara. Dīvaini, bet tiešām gribas teikt — beidzot. Vienkārši, ir apnicis kopš bērnības klausīties konservatīvos skeptiķos, kas pamanās izlīst no stūra ikreiz, kad tu paud savas bažas; starp citu, es joprojām uzskatu, ka vajadzētu ļaut jauniešiem vēlēt no 16 gadu vecuma, kamēr viņi nav galēji paguruši.

Šķiet, popkultūrā ir vairākkārt redzētas ainiņas ar kristiešiem, kas, apokalipsei pārņemot lielpilsētas, nevar apvaldīt mazu “Mēs taču jums teicām…” attieksmīti. Baidos, ka īstā Pastarā Tiesa būs krietni baisāka par mūsu iztēloto un, kad tā pienāks, augstprātībai neatliks mentālā spara, bet negaidīti man ir iespēja izbaudīt mazo versiju šim paradoksālajam gandarījumam jau tagad. Galu galā, Latvija ir priviliģētā ģeogrāfiskajā novietojumā — mazliet citu iemeslu dēļ šis fakts ir allaž izcelts mācību stundās kā viens no +/- trim iemesliem, kāpēc mūsu zeme ir Labākā visā Pasaulē —, tāpēc man nav pat jābaidās no tiešas uguns.

ML, 11.02.2025.

Istabā uz trīs sekundēm iespīd saule, un vienkārši uzreiz kļūst skaidrs, ka viss var izdoties.

P., 7.02.2025.

Visi pasaules zuši dodas vairākus tūkstošus kilometru garā ceļā uz Sargasa jūru, lai tur vairotos un tad mirtu. Nekā citādi un nekur citur tos pavairot nav iespējams. Mēs vēl aizvien nezinām, kā īsti tas notiek un kāpēc tieši tur. Bet zuši zina. Kā viņi zina? Kā viņi sajūt, ka ir laiks doties uz vienīgo īsto vietu? Pēc tam caurspīdīgos mazuļus atpakaļ nes Golfa straume. Nevaru paskaidrot, bet par šo domādama apraudājos.

P., 23.01.2025.

Skatos ārā pa logu un domāju: “Šis ir nenormāli skaisti.” Tūlīt riebīgs trollītis filozofa ūsās man galvā prasa: “Kāpēc?” Un es to trollīti iekaustu un izmetu ārā pa durvīm. Nevajag čakarēt sev dzīvi.

ML, 12.01.2025.

Lai kā tu iesāktu gadu, apmēram šādi tas beigsies.

ML, 31.12.2024.

Es vakar biju ziedu veikalā, un tur iepirkās ārkārtīgi skaista, šarmanta sieviete ar savu mazo dēliņu. Ļoti atgādināja Tevi. Viņai mugurā bija kažociņš, uzkrāsotas rozā lūpas un zila, adīta matu lente; tas viss kopā pavisam neticamā kārtā veidoja ideālu māksliniecisku saskaņu. Mēs abas riņķojām ap ziediem kā lēnas bites, un man tā patika būt vienā orbītā ar viņu, un vienlaikus arī gluži ķermeniski jutu viņas uzmanības šķelšanos, mēģinot izvēlēties ziedus un bez mitas ar vienu aci pieskatot puisēnu, kurš, čaukstēdams sava kombinezonā, otrā veikala galā apbrīnoja visus mirdzošos, trauslos svētku objektus pēc kārtas. Viņš pacēla kādu eglītes rotājumu un iesaucās: “Akordeons!”, bet mamma, atkal atrauta no ziediem, viņu mierīgi zemā, samtainā balsī izlaboja: “Tā jau drīzāk balalaika būs.”

Sieviete izvēlējās lielu pušķi maigi rozā ziedu, kuru neparasto nosaukumu viņa zināja, bet es nezinu un nepaguvu iegaumēt. Pārdevējai viņa teica, ka lenti nevajag, jo tie tūlīt jau būs vāzē, un es uzreiz domās ap lielu vāzi audzēju viņas skaistās, neparastās mājas, kur drīz iepeldēs viesi un dziesmas. 

Kad gāju prom, es viņai teicu: “Atvainojiet”, it kā lai pasprauktos garām, bet, kad viņa, pieklājīgi sperdama soli sāņus, uz mani paskatījās, es saņēmos turpināt ar: “Jūs ļoti labi izskatāties,” — knapu drupatu no tā, ko patiesībā par viņu domāju.

P., 30.12.2024.

Iesāktu domu migla.

ML, 30.11.2024.

Es gandrīz katru dienu velku to pašu džemperi. It kā jocīgi, jo vispār man patīk veltīt niansētu uzmanību apģērbam. Pirms gada šāda uzvedība bija viena no zīmēm, ka esmu dziļi depresīvā bedrē. Bet šobrīd jūtos labi, pat pavisam labi.

Līdz sestajai klasei mācījos Franču licejā, kur bija obligāta skolas forma. Personīgā stila izpausmes aprobežojās ar zeķēm, kurpēm un to, vai tumši zilās bikses pašūt kā kļošenes, platas, šauras, ar zemu vai augstu jostu (starp citu, tobrīd nebija nekā nestilīgāka par pēdējo). Reiz ar meitenēm atklājām, ka, ja ziemā “sāp kakls”, var nēsāt lakatu vai šalli, un šo iespēju izmantojām maksimāli, līdz skolotāja atkoda stratēģiju un, tā kā nevarēja pierādīt, ka mums nekas nesāp, lasīja lekciju par to, ka vispār apaukstētu kaklu labāk atstāt neietītu (muļķības). Forma liecināja par prestižu; mums arī regulāri atgādināja, ka ar to mugurā nevaram dauzīties, jo reprezentējam skolu – ironiski, jo mēs, protams, mēdzām uzvesties kā mežoņi un visi uzreiz zināja, ka tie ir liceja mežoņi. Vienāds apģērbs arī it kā atturēja no salīdzināšanās un atšķirīgo apsmiešanas, bet diemžēl izaicinošie apstākļi mūs norūdīja par īpaši rafinētiem apsmējējiem. Lai vai kā, es kā brīvdomātāja un nopietna modes dāma formu ienīdu.

Divpadsmitgadīgā es nesaprastu, kāpēc tagad no brīvas gribas ik dienu velku to pašu džemperi. Tas ir zils, ne gaiši, ne tumši, varbūt tāds kā debesis, kad pēc pamatīga lietus pašķiras mākoņi un uzspīd saule. Mana mamma mēdz teikt, ka zilā krāsa piestāv visiem, un varbūt tā arī ir, bet es tomēr turpinu ticēt, ka tā īpaši piestāv tieši man. Dzijā ir knapi manāmi balti atspīdumi, kas sarkanajā džempera versijā izskatījās atbaidoši, jo sarkanajam jābūt stipram, bet sapņaini zilajai tie der lieliski. Atlocīta apkaklīte un perlamutra podziņas; patiesībā tā ir arī jaka, kas vēl nav piedzīvojusi atvēršanu. Jo ārā ir vēsi. Džempera sastāvs ir 41% poliamīds, 26% alpakas vilna, 18% akrils, 13% vilna un 2% elastāns. Daļa no pieaugšanas ir tas, ka es veikalā griežu lietas otrādi, lai izlasītu šo sarakstu un izlemtu, vai man tas der. Dažreiz es salūstu un pērku sūdīga sastāva drēbes, ja to izskats mani ļoti iedvesmo. Mēdzu savu izvēli nožēlot, jo tās saveļas, nesilda, pēc pāris mazgāšanām (vai uzvilkšanām) izskatās švaki un paliks uz šīs planētas mūžīgi.

Kad džempera pūkainā skaistuma savaņģota to Francijā nopirku, vakarā vēlreiz rūpīgāk apskatīju birku un sapratu, ka tas ir 61% plastmasa. Domāju, varbūt jānes atpakaļ uz veikalu. Bet tas ir arī 39% vilna un man pēdējai ceļojuma dienai bija citi plāni. Un labi, ka tā. Jo džemperis ir pats siltākais, skaistākais un omulīgākais, kas man šobrīd pieder. Un to uzvelkot esmu nedaudz cita es, kas atbraukusi no Francijas.

Mēģinu to tomēr nevilkt katru dienu, nevis lai nenovalkātu džemperi, bet lai nenovalkātu savu prieku.

P., 27.11.2024.

Izdarīju neiespējamo jeb pārsālīju makaronus. Bada vārdā pusi apēdu un pārējo noskaloju podā. Tur nav ko lepoties, un es nelepojos arī.

Runā, ka dzīvot vēsumā ir kaut kādā veidā veselīgi, jo: “Gaļa ledusskapī nebojājas!” Tomēr kaķis allaž guļ tieši krāsns priekšā, un kaķis ir liels gudrinieks. Un gaļa, kas stāv ledusskapī, ir mirusi (atšķirībā no manis). Tāpēc nolemju, ka šis apgalvojums ir vājš, un eju uz šķūnīti pēc briketēm.

Dažas dienas vēlāk nemācēju novērtēt, vai šoreiz sāls ir pareizajā daudzumā, jo izrādījās, ka krēmsiers par ilgu stāvēja viens un atvērts, un nu bija sabojājis mērci. Tajā mērcējās visi makaroni. Neko darīt, palieciet sveiki. 

Nākamajā dienā jau mostoties prātā grozījās pārliecība, ka šī beidzot būs diena, kurā es uzvārīšu makaronus, un viss tiem būs kārtībā. Vairākas stundas produktīvi rosījos pa dzīvokli, šo to sakārtojot un satīrot, paralēli risinādama dažas profesionāla rakstura darīšanas. Uzliku vārīties ūdeni katliņā. Turpināju kārtot lietas, līdz iedomājos, ka jāpiezvana omei. Jauki papļāpājām. Pamanīju, ka krāsns interesanti smaržo, kaut arī nebiju vēl iekurinājusi. Pēc sarunas pārzvanīju palūgt, lai nodod sveicienu opim, un vienlaikus pievērsu rūpīgāku uzmanību deguma smaržai. Ome trāpīgi pajautāja, vai esmu pagatavojusi sev vakariņas. Kaut ko novervelēju par to, ka vajadzētu tam pieķerties, un tikmēr ņēmu no riņķa nost pārdegušo katliņu. Makaroniem, joprojām palikušiem iepakojumā, tiešām viss bija kārtībā.

ML, 22.11.2024.

Viņa pamodās vēlu un, tā kā bija izlēmusi paņemt pauzi no pilna laika darba pašpārmetumos, vienkārši pieņēma šo mošanos kā realitātes daļu, kas komentārus neprasa. Taisnības labad jāatzīmē, ka tā bija diena, kura pati šķita modusies vēlu un acīmredzami grasījās pavisam gludi, bez grandiozām pieturām pārslīdēt no “tikko sākusies” uz “tikko beigusies”. Tāpat kā diena izlikās, ka ir diena, arī meitene izlikās, ka dienu, vai kas nu no tās atlicis, kaut kā pavada. Pārcietusi saulrietu, kas, saprotams, bija tīra, savam nosaukumam godu nedaroša formalitāte, viņa sajuta pēkšņu sikspārņainas enerģijas pieplūdumu. Vakars nāca ar plānu. Viņa uzvilka sarkanas zeķubikses un mini svārkus, un ar vienu rokas vēzienu atglauda gan matus, gan domu, ka sarkans un mini kopā ir par daudz. Tomēr šī doma kā muša, pavadījusi kādu laiku pie griestu lampas, atkal zumēja pie auss, kad viņa krāsoja lūpas. Sievietes taču krāso lūpas, un viņa neko dižu par to nedomā. Kāpēc lai tieši viņas lūpas būtu šai pasaulei par daudz? Drošības pēc nobučojusi tualetes papīra gabaliņu, meitene ķērās pie draudzenes dzimšanas dienas kartītes rakstīšanas. Viņa izvēlējās gleznu ar Bakhanti, un domāja par to, vai Bakhantes bija sievietes, kuras beidzot tikušas vaļā no bailēm būt par daudz. Pirmie vārdi uz kartītes nāca ar tūlītēju nožēlu, jo glancētais kartons acīmredzami nebija izslāpis un tinte uz tā veidoja mikroskopiskas peļķītes. Viņa deva arī kartītei bučot tualetes papīru, bet tā šo ideju nesaprata. Atstājusi to atpūtā uz radiatora, domādama, ka tagad gan nedaudz jānosit laiks, it kā viņa jau nebūtu to darījusi visu dienu, meitene atcerējās, ka brokastīs ēdusi kūku un ka citas ēdienreizes šodien nav servētas. Nav zināms, vai šī dzimšanas diena būs ap klātu galdu, un, pat ja būs, arī uz tādu ierasties pārāk izsalkušai nav labais stils. Vienīgais, ko viņa varētu ātri paēst, būtu kāda maizīte, un vienīgais, ko likt uz maizītes, ir ķilavas. Sapucējusies sieviete ēd ķilavas. Sapucējusies sieviete ož pēc zivīm. Interesanti, ka zivju maizītes nereti pasniedz ballītēs, ņemot vērā, ka uz ballītēm mēdz iet ar noklusētu cerību bučoties. Bet viņa negāja uz šo ballīti ar cerību bučoties, nevis tāpēc, ka negribētu bučoties, bet tāpēc, ka viņai jau bija kāds, ar ko bučoties, kāds, kurš, ja tur uzrastos, izbaudītu visus, pat zivjainos viņas skūpstus. Viņa pati gan ir izvēlīgāka; lielāku problēmu sagādā ķiploki, bet patiesībā visas šāda veida atgrūšanās rodas tāpēc, ka kaut ko ēd viens, bet ne otrs. Mīlniekiem ir jāēd viena maltīte. Slīdot pa šīm domu kārtām, viņa smērēja cietu sviestu uz rupjmaizes, ar dakšiņu rūpīgi izkārtoja zivju muguriņas un pa virsu nobalansēja vakar uzvārītas olas šķēles. Tā bija ļoti garšīga maizīte. Garšīga nevis kā kūka, bet garšīga kā kaut kas ķermenim šūnu līmenī nepieciešams, kādēļ tas lielveikalā prātam sūtījis pēkšņus, pulsējošus zivju kāres signālus. Ar maizīti viņa noēda lūpukrāsu līdz dabiskam, francūziski nevērīgam līmenim. Lūk, par šādiem trikiem būtu jāraksta sieviešu žurnālos.

P., 16.11.2024.