Es atzīstos — arī manā kartē Polija ir iesūnojusi kā lielais blāķis, kam jātiek cauri ceļā uz zvaigžņoto Eiropu, tas ir, Rietumeiropu. Šis nav oriģinālākais no tēliem manā galvā un galvenokārt par to jūtos vainīga pat ne poļu, bet Ingmāras Balodes priekšā. Lai gan — es taču zinu, ka Ingmāras tulkotā Zagajevska dzeja un kino studiju laikā iepazītās Kiešlovska (brālis mēdza saukt par Keišlovski, lai atzīmētu mūsu dvēseles radniecību) filmas ir pati zvaigžņotā debess. Tomēr es laikam nebiju gatava uzreiz to attiecināt uz valsti kā tādu. Taču pa ausu un acu galam biju uztvērusi, ka poļiem ir tas, kā man nav un pēc kā mūžam alkstu — kalni. Tā nu es kādu vasaras vakaru domāju: Polija — uz turieni taču neviens nebrauc, tur ir lēti un tur ir Tatri. Un pirkstiņi jau naski slīdēja pēc biļetēm uz Krakovu. Krik krak. Tarā!

Uzreiz pēc tam uzzināju, ka esmu snobe un Polija ir iecienīts ceļojumu galamērķis, un (kāds pārsteigums!) savus kalnus mīl arī poļi paši. Īpaši atvaļinājumu laikā — augustā visi Tatrus mīl tik ļoti, ka sadodas rokās un mēģina neuzkāpt cits citam uz papēžiem rindā, kura lēni kustas pa kalnu augšup. Vismaz tā mani biedēja interneta forumi, blogi, Google atsauksmes, draugi, radi un nejauši Kaņepē satikti paziņas.

Kā jau visi tūristi, es nevaru ciest tūristus. Jo viņi ir tūristi: skaļi, nepieklājīgi un pats galvenais — neskaidrs pūlis. Bet es? Es esmu ceļotāja, galvenā varone šajā stāstā, skaistumu alkstoša, apcerīga, romantiska, viena vai ar mīļoto… Uzsāku vēl agresīvākus interneta meklējumus par to, kā būt kalnos bez tiem citiem. 

Risinājums ir vienkāršs. Jābrauc uz citu valsti. Lielākā daļa Tatru patiesībā atrodas Slovākijā un tos savā starpā dala 5 miljoni iedzīvotāju, kamēr Polijā savu skaisto mazumiņu dienvidu aizkrāsnē dala 40 miljoni. Protams, šajā risinājumā īstenībā nav nekā vienkārša, jo nu ir jābrauc uz citu valsti. 

Un sākās. Vai mēs varam no lidostas uz to autobusu šitā un tā, un pusnaktī iebraukt neder, jo nākamajā dienā gribam ar saullēktu jau kāpt kalnos, un vai mēs varam dabūt virtuvīti, kurā brokastīm izvārīt oliņas, un kā mēs vispār tiksim atpakaļ… Nē! Viss! Nekāda Slovākija nesanāks, laika ir par maz, esam jau nolēmuši sevi Polijai un savu krustu arī godam nesīsim. Bet man jau ir slikti no domas par to Zakopanes siļķu mucu. Nu varbūt tomēr kaut kur pa maliņu, tur ir tāds mazs ciematiņš, kur ir picērija, vārdā Jozefs, un tur…. Varbūt — jā! — varbūt mēs varam pārkāpt pāri no Polijas uz Slovākiju. Nē, otrādi! Ā, bet tad ir jāšķērso augstākā virsotne, un mēs nemaz nemākam kāpt kalnos. Labi, tomēr Zakopane, ne? Galu galā, tie pūļi, tie citi taču arī meklē skaistumu, tāpat kā mēs.

Tikai svešā skaistumā ir mierinājums 

(..)

Tikai citos ir pestīšana, 

lai arī vientulība garšo 

kā opijs. Tie citi nav elle, 

paskaties viņos no rīta, kad 

sapņi ir nomazgājuši pieres tīras.

Atbrīvojusies no pilna laika darba ceļojuma plānošanā, dodos komandējumā uz veikalu pēc kalnu zābakiem. Tie vēl jāpaspēj iestaigāt.

P., 30.07.2024.

P. S. “Paklau, man piezvanīja tante un teica, ka brālēna sporta skolotājam ir baigi labais plāns Slovākijai…” — es gribētu, lai šis zvans būtu tik sadomāts, cik izklausās.

P. un ML, 25.07.2024

— Mani ļoti interesē jautājums par savu personīgo ideālo rutīnu. Biju domājusi, ka vasara varētu būt īstais laiks to izveidot, jo ir daudz brīva laika, bet tagad šķiet, ka tā bija pārsteidzīga ideja. Vasara ir īstais haosa laiks.

— Karstums vispār, man šķiet, ļoti iemieso haosu.

— Jā, noteikti — autovadītāji sāk pīpināt un kliegt. Bet karstums ir arī miers, relax. Es par to rakstu grāmatu, vismaz rakstītu, ja man izdotos izveidot ideālo rakstnieces rutīnu. Kā tev ar rutīnu?

— Es laikam tai neticu.

— Kādā ziņā?

— Es pazīstu tādu rutīnu, kas ir vienkārši lietu atkārtošanās, bet tā nesaistās ne ar ko iekārojamu. Tieši pretēji, iestājas apnikums. Bet es nojaušu, ka tu domā ko citu — katras dienas grafiku, kurā īstenojas visādas ieceres. Tādam es neticu, bet, protams, novēlu, lai piepildās.

— Jā, es domāju rutīnu kā rāmi, kas ļautu būt apmierinātākai ar savu dienu. Piemēram, man ir visādas idejas un vārdi galvā, bet es tos mēdzu nepierakstīt. Un es nezinu, vai man derētu mēģinājums katru dienu noteiktā laikā vai vismaz noteiktu ilgumu rakstīt, lai vai kas. Man tas iepriekš ir licies nepievilcīgi, taču reāli neesmu izmēģinājusi. Šķiet, ka brīvā plūsma ne vienmēr spēlē manā labā.

— Izklausās, ka tu tomēr šaubies par rutīnas lietderību — vismaz rakstīšanas uzturēšanā. Bet es noteikti pazīstu rindu izslīdēšanu no pirkstiem. Tiktāl man tas ir izrādījies vairāk refleksa jautājums jeb pieradums neatkarīgi no situācijas apstāties un pierakstīt.

— Tas ir lielisks reflekss. Es laikam domāju arī par idejisko nošķīrumu starp mākslinieku, kurš strādā aiz iedvesmas, un tādu, kurš to vienkārši dara ļoti regulāri, metodiski. Man ir licies, ka varu rakstīt tikai tad, kad pēkšņi uznāk, bet esmu sākusi apsvērt, ka no manis var nākt lieliskas lietas arī, ja vienkārši dodu laiku.

— Nu, tas noteikti ir pieradināms dzīvnieks. Nejaukt ar pakļaujamu! Bet nav tā, ka tu vienreiz pieradini un viss, jo refleksu daudz veiklāk nekā gribētos var nomainīt cits reflekss. Nezinu, tas ir sarežģīti.

— Reflekss neko nedarīt.

— O, jā. (Abas smejas.)

— Vēloties rutīnu, es domāju arī par to, kas man ir vajadzīgs darbam un kas man ir vajadzīgs dzīvošanai vispār. Ne vienmēr izdodas arī regulāri ēst vai fiziski kustēties, vai dejot, un es it kā gribētu atrast veidu, kas palīdz dzīvot tā, kā jūtos vislabāk. Nākas atzīt, ka nejūtos vislabāk pilnīgā pašplūsmā, vajag pieturas punktus.

— Interesanti, ka tu nošķir fizisku kustēšanos un dejošanu.

— Jā, es to pamanīju; šķiet, ar pirmo domāju metodisku kustēšanos, lai stiprinātu ķermeni, un ar otro brīvību un jautrību, par kuru arī nevajag aizmirst.

— Vēl es mazliet domāju par mūsu pirmīt piesaukto karstumu kā no vienas puses haosa nesēju, bet no otras — relax. Prātā ienāca versija, ka atslābums ir reakcija tieši uz to haosu…

— Jā, tu kaut ko mēģini ņemties kā bitīte — zumzumzumzumzum — un tad saproti, ka esi karstumā apdullusi muša, un laiks nomierināties. Manī šovasar cīnās šī vēlme pēc rutīnas ar sajūtu, ka ir taču vasara, un vienkārši jālaiž uz jūru baudīt sauli, kamēr var. Pludmales rutīna.

— Vai tev ir prieks arī pastrādāt? Es domāju nevis apmierinātību ar sevi par izdarītu darbu, bet pašu darīšanu kā tīkamu nodarbi.

— Protams, ir! Un tāpēc es ārkārtīgi ciešu, ka neizdodas pastrādāt. Principā šis ir par to, kā darīt to darbu, ko gribu darīt.

— Esmu ilgstoši slinkojusi šajā ziņā un paļāvusies uz ārējiem termiņiem. Plānošana nepavisam nav man dabas dota lieta, bet es diezgan stingri mācos pēdējo gadu vai varbūt pusotru. Tas ir kritiski svarīgi tai pašai fiziskajai kustībai, jo tajā man neviens no ārpuses termiņu nedos.

— Jā, dažādas skolas un darbi labi sagatavo strādāt ar ārējiem termiņiem, dusmoties uz tiem un tad tomēr tikt galā. Un, kad es domāju par rutīnu un disciplīnu, gribu iemācīties, kā salīgt ar sevi, varbūt ne termiņus, bet pastāvīgu darbu pie tā, kas mani interesē. Kādas pagaidām ir tavas atziņas par šo?

— Man pirmais nāk prātā tas, ka vieglāk ir darīt ar kādu kopā. Gan uzsākt, gan turpināt. Bet tā ir gandrīz vai krāpšanās. No otras puses, es teju kareivīgi iebilstu uzskatam, ka cilvēkam viss jāsasniedz vienam.

— Piekrītu. Taču man šķiet, ja gribu rakstīt grāmatu vai ko tādu, tas taču ir jādara man pašai. Var sarunāt strādāt blakus kādam, kurš nodarbojas ar līdzīgām lietām, jā. Bet tad man ir tā kā bail, ka tas saputros man prātu. Protams, neesmu pietiekami izmēģinājusi, lai droši zinātu.

— Vēl jau mēdz redaktors vai kāds cits gudrinieks palīdzēt. Kaut vai caur parunāšanu.

— Man šķiet, ka man jābūt jau diezgan daudz izdarījušai, lai pie kāda vērstos. Sākotnējās idejas mēdz būt tik gaistošas, ļurīgas — baidos, ka daloties pārāk agri, tās pašai sāks likties muļķīgas, pirms paspēšu nopietni pieslēgties. Jā, man ir daudz baiļu saistībā ar šo visu. Un par darīšanu kopā ar citu — man tas jāmācās. Bet vienlaikus, vēlme pēc rutīnas ir arī vēlme iemācīties kvalitatīvi sadarboties pašai ar sevi.

— Ja to rutīnas vietā var nosaukt par “Iemācīties kvalitatīvi sadarboties pašai ar sevi”, tad gan mums ir kopīgs jājamzirdziņš. Man laikam daļa no tā ir bijusi lēmuma pieņemšana nesagaidīt no sevis, ka 15 minūtes dienā darīšu to-un-to, tad man būs šitāda un tāda aktivitāte utt., jo faktiski man nāk vēmiens, mēģinot to uzturēt, un pēc tam ir liela sevis šaustīšana.

— Es jau negribu to zirdziņu sist ar pātagu vai katru dienu jāt pa tiem pašiem ceļiem līdz apnicībai. Vienkārši gribu jāt labā ritmā, lai varam tikt pie skaistām ainavām. Jau sen domāju, ka šajā visā ir arī līdzība ar bērnu audzināšanu, kur es esmu sev bērns un gribu nodrošināt stabilu vidi pilnvērtīgai augšanai, bet, protams, ne jau sodīt sevi, ja kaut kas nesanāk pēc plāna. Nu, tas tā, ideālā variantā.

— Tu izskaties tā, ka gribi vēl kaut ko teikt.

— Es pirms vairākiem gadiem atradu grāmatu, kurā apkopoti dažādu mākslinieku dienas režīmi, un beidzot esmu nobriedusi to savā telefonā šķirstīt. Šodien iesāku, un tur jau vairākkārt parādījās vīrieši, kuriem ir konkrētas stundas, kad visiem mājiniekiem jāstaigā uz pirkstgaliem, lai tik’ viņus neiztraucētu darbā. Un tas ir, nu… Lai vai kā, es gribu izlasīt to grāmatu un apkopot interesanto, ko esmu tur atradusi.

— “Un tas ir, nu…”?

— Vēsturiski ņemot, tajā ir tāda vīriešu privilēģija, bet arī ļoti saprotama vajadzība. Man šobrīd neviens īsti netraucē, izņemot mani pašu. Bet es jau baidos, kā būtu ar bērniem… Lai vai kā, man patīk uzzināt par to, kā dzīvo citi, jo tas ir arī atbrīvojoši. Piemēram, Flobērs ēda brokastis un pusdienas kā vienu ēdienreizi, un es sapratu, ka varbūt man arī nav, ko stresot par to atdalīšanu.

— Respektīvi, var vienkārši celties uz pusdienām?

— Jā, tas var būt pavisam normāli. Ko vajag, to vajag. Bet nu, viņš lielāko nakts daļu rakstīja.

— Tas ilgtermiņā var novest pie sirds aritmijas.

— Gan jau, ka viņš beigās nomira.

Nesen plūcu liepziedus pie vecvecākiem un domāju par to, cik droši jūtos. Plūkdama labumus dzimtas mājās. Nav tāpat, kā darīties pašvaldības vai svešā privātīpašumā. Īstenībā neesmu pārliecināta, vai konkrētā liepa pieder manai ģimenei, jo aug ielas pusē, bet jebkurā gadījumā neviens man nedrīkst aizrādīt, jo tā tomēr ir manas ģimenes mājas priekša — arī tad, ja izrādītos pašvaldības īpašums.

Pirms kāda laika guvu traumējošu pieredzi instagramā. Attāli pazīstams vīrietis bija no mugurpuses fotografējis kundzi gados, kas sešos no rīta parkā plūca ziedus. Viņš pavadošā tekstā izvērsti stāstīja, kā sievieti kauninājis un licis iegūto atstāt piemineklim, kas turpat netālu atrodas. Sanāk — labāk godināt mirušus cilvēkus nekā iepriecināt dzīvos. Jo šajā gadījumā ziedi taču ir ZAGTI. Ja tu noplūc dārzā narcises un ieliec vāzē, viss kārtībā, jo dārzs pieder tev, bet parks pieder pašvaldībai, tātad, tos plūcot, tu ZODZ. Ja tev nav dārza, ziedi ir jāpērk. Ja tev nav naudas, dzīvo bez puķēm.

Nevaru teikt, ka man nepavisam nav naudas, tomēr savu īpašumu iegādāties nevaru un, kamēr neesmu paskatījusies, par cik var pārdot nieri melnajā tirgū, pieļauju, ka nekad nevarēšu. Šādos apstākļos cilvēkam nākas maksāt lielāko daļu ienākumu kādam, kuram vai nu ir rocība nopirkt dzīvokli, vai gadījies to mantot. Pašlaik mājvietu īrēju no ļoti forša saimnieka, tāpēc esmu droša, ka varētu bez nepatikšanām iekopt puķu dobi pagalmā, bet, saprotams, ne visiem ir šāda iespēja. Mazliet sakāpinot domu, var teikt — tie, kuriem ir, saņem no tiem, kuriem ir mazāk. Bet tie, kuriem ir ļoti maz vai nav nekā? Tie lai dzīvo uz ielas, paši vainīgi.

Es nevaru iedomāties piemēru, kurā cilvēks tiešām pats nopelna to, kas viņam ir, jeb sāk no nulles. Nulle neeksistē, jo mums katram ir kāds starta kapitāls. Arī tad, ja cilvēks piedzimst trūkumā, bet kāda iemesla dēļ gūst pašapziņu no tās izrauties, neatlaidība, piemēram, ir kapitāls, kas viņam ir, bet nav visiem pieejams. Daudz neatlaidīgu cilvēku visdrīzāk gribētu iebilst, bet tas tikai tāpēc, ka viņi paši spēj tādi būt. Kāpēc (man arī, neesmu izņēmums) ir tik grūti pieņemt, ka cilvēki atšķiras?

Noteikti vīrietim, kurš sešos no rīta moralizēja tantiņu, ir kāda taisnība. Kas notiktu, ja visi sāktu plūkt apstādījumus? Visdrīzāk parādītos novērošanas kamera un/vai zīme par naudas sodu. Tad vairums dotos plūkt tur, kur brīdinājumu nav. Un kas notiktu, ja visus parkus, kuros laikus nebūtu izvietoti brīdinājumi, vienkārši ņemtu un noplūktu? Principā šāda situācija nedraud, jo patiesībā nav tik daudz cilvēku, kas gatavi riskēt ar protokolu vai garāmgājēju nosodījumu, kā arī, acīmredzami nemaz tik daudziem nienāk prātā ko tādu darīt. Viņiem vienkārši nav šādas vajadzības.

Cik esmu dzirdējusi no zinošiem ļaudīm, lielveikali savos aprēķinos iekļauj arī prognozi par sveramo preču un citu produktu apjomu, kas tiks nočiepts. Vārdu sakot, mēs varam fantazēt par distopiju, kurā pilnīgi visi ZOG riekstiņus un puķes, bet faktiski nekas neliecina par kritisku sabiedrības masu, kurai jebkādu iemeslu dēļ būtu šāda nosliece.

Ja neeksistē īsti draudi, ka parkā drīz visas puķes būs noplūktas, taisnībai jābūt citur. Varbūt šis cilvēks rūpējās par pašu ZAGLI? Viņas uzvedība nav pieņemama daļai sabiedrības, tāpēc pastāv risks, ka citreiz garāmgājēji izturēsies vēl rupjāk… Cik rupjāk? Vienreiz kāds mans draugs dabūja pa galvu no izbijuša cietumnieka ar tetovējumu “Latvietis” uz pieres (I shit you not, es biju klāt un pati redzēju), jo naktī ņēma izbalējušu, divus gadus vecu filmas plakātu (bija pandēmija) no lielveikala reklāmu vitrīnas, bet nākamajā dienā, dzirdējusi šī mana drauga sarunu ar tēvu, tā paša lielveikala apkopēja entuziastiski mudināja plakātu paņemt, ja ir interese, jo tie visi taču ir nederīgi.

Varbūt arī kundzei, kas ņēma puķes, citā reizē draudētu smadzeņu satricinājums no garām ejoša bandīta, tāpēc vīrietis, kas viņu kaunināja, patiesībā bija empātisks un tālredzīgs, nepieļaujot iespējamu vardarbību? Katrā ziņā, parka nozieguma risināšanai pielietotā morālā vara arī uz mani ir nostrādājusi, kaut gan nebiju klāt, bet redzēju to instagramā — kopš tās reizes, vienmēr, kad plūcu puķes neatļautās vietās, mana sirds sāk sisties straujāk nekā agrāk. Bet tas pāries.

Naudas iztrūkums visbiežāk nav iemesls, kāpēc noplūcu šo vai to, bet es arī neceļos pirms sešiem no rīta speciāli, lai ietu uz parku ZAGT puķes; kaut arī noteikti ir kaut kāds iemesls viņai aizrādīt, mans minējums ir, ka pazemotā sieviete nerīkojās poētiskas visatļautības vārdā. Atšķirībā no manis. Es esmu viena iedaļa tās nepieskaitāmās sabiedrības daļas, kurai ir gana pateikt ceriņkrūmam “piedod”, iekams nolaužu zaru, un tad pateikties, lai neuzskatītu sevi par postu nesošu vandāli. Jā, nākas rēķināties, ka varbūt kāds redzēs un nosodīs. Iespējams, esmu par daudz salasījusies dzejoļus, bet labāk tieku nesaprasta, nekā nododu to, kas man šķiet skaisti.

Bet arī soģi nav vainīgi. Lai to paskaidrotu, man jāveic neliels politisks postskripts:

Lielām industrijām ir izdevīgi uzturēt sistēmu, kurā īpašums nozīmē absolūtu piederēšanu. Esi nopircis mežu? Drīksti to pārdot. Esi kokmateriālu uzņēmums, kas nule nopircis smuku mežiņu? Drīksti to izpostīt. A kas tu tāds? Ak, kaimiņš, kas allaž tur staigāja un mīlēja mežu… Ko mīlēji to, kas tev nepieder? Nopērc savu un to mīli! Vai labāk, iestādi pats — paies vien trīs paaudzes, un tavi pēcteči redzēs līdzīgu bioloģisko bagātību tai, ko te tikko noslaucīja. Tā, kur tu tagad ej? Ak, tu! Nocirti koku, kas pieder pašvaldībai?! NOZIEDZINIEKS! NOZIEDZINIEKS!

P.P.S. Iespējams, mans attālais paziņa vienkārši juta pilsonisku atbildību pret parku, kas viņam ir mīļš, un nav jau visas narcises jānoplūc, lai dobe kļūtu nesmuka. Tādā ziņā es viņam empatizēju un noteikti nevēlos pati kļūt par publisku kauninātāju. Ideālā pasaulē es gribētu cilvēkam, kas slepus no rīta plūc puķes parkā, iedot naudu, lai nopērk tirgū, un paskaidrotu, ka pārējiem parka apmeklētājiem arī šos ziedus gribas redzēt, bet pati zinu, kā ir kļūt emocionālai un aizmirst par citu cilvēku cilvēciskumu.

ML, 27.06.2024.

Nekrologs apkopo visu labo, kas cilvēkā bijis un ko viņš darījis. Lasīdama nepazīstamu vai knapi pazīstamu cilvēku nekrologus, es nereti domāju — žēl, ka nepazinu. It kā jūtos palaidusi garām; būtu gribējusi vairāk zināt par šī cilvēka gaismu, piekļūt tai tuvāk. Gribētu to, kas skaisti un emocionāli apkopots nekrologos, zināt un piedzīvot pirms cilvēks miris. Un tātad ko? Pārvarēt savu introvertumu un pārliecības trūkumu, lai skrietu iepazīties? Vēl trakāk, doties pie sveša cilvēka uz slimnīcu? Varbūt. Skaidrs, netrūkst lielisku cilvēku, kuri vēl ir dzīvi. Zinu, ka daži mani paziņas apciemo vecus, interesantus cilvēkus tāpat vien, lai iepazītos.

Nāves klātbūtne padara dzīvi akūtu. Kad nomira brālis, lai gan viņš sev dzīvību atņēma pats, mani pārņēma sajūta, ka jebkurā brīdī var aiziet vēl kāds tuvs cilvēks vai es pati. Pēkšņi bija pilnīgi skaidrs, ka jābūt pateicīgai par katru dzīves mirkli un tas jāpiepilda ar jēgu. Tāpat, katrs cilvēks ir jānovērtē. Protams, šī patiesība nav nekā īpaši noslēpta, mēs visi to zinām. Memento mori. Tomēr tuva cilvēka nāve šīs zināšanas padara dziļas, iemiesotas. Lielā mērā tās vada sēras un nožēla — ko gan es neatdotu par visiem tiem ikdienišķajiem mirkļiem kopā; kāpēc nesatikāmies biežāk; viss labais, ko es viņam nepateicu.

Kāpēc nepateicu? Varbūt, jo tas šķita pašsaprotami. Dzīves upe nes uz priekšu, un nav viegli straumei likt pretī sentimentālus nodomus apstāties un paskatīties uz to no malas. Iespējams, arī tāpēc, ka dzīvs cilvēks tomēr ir ļoti sarežģīts, mainīgs, neskaidrs un, īpaši, ja patiešām tuvs — arī kaitinošs vai pat neizturams. Man ar vecmammu nebija pārāk ciešas attiecības, taču, kad viņa nomira, pēkšņi ieraudzīju viņu skaidrāk nekā jebkad, un tagad atceros ar lielu siltumu. Dzīvs cilvēks it kā ņirb uz visām pusēm, bet miris piepeši kļūst daudz dzidrāks, konkrētāks, jo burtiski iemūžināts. Un tas ir citādi nekā izteicienā “par mirušo labu vai neko”, kas man nezin kāpēc uzdzen šermuļus. Man laikam nepatīk, kad no mirušā iztaisa eņģeli bez jebkādiem asumiem — varbūt, jo tas padara viņu vēl nedzīvāku vai arī tāpēc, ka tā var sāpināt tos, kuri bijuši viņam vistuvāk.

Par dzīvajiem var labu, var sliktu, bet gadās — vispār neko. Kādos brīžos dzīvs cilvēks saņem ko līdzīgu nekrologa līmeņa apbrīnai un novērtējumam? Reizēm pie nāvei pretējā — dzimšanas dienā. (Gribēju ieviest atbilstošu jaunvārdu šādai runai, bet, ja nekros (nāve) aizstāj ar bios (dzīve), tad sanāk biologs.) Agrāk, vecumā, kad vēl bija aktuāli dalīt draudzenes labākajās un pārējās, mēs bieži rakstījām garas apsveikuma kartītes ar emocionālu un detalizētu jubilāres labo īpašību uzskaitījumu. Nesen es līdzīgu, niansētu kartīti saņēmu no kāda drauga. Tā mani ļoti iepriecināja un sasildīja. Laikam īpaši tādēļ, ka teiktais centrējas nevis ap kādu novēlējumu — protams, jauku, un tomēr uz to, kas man vēl dzīvē jādabū, līdz kam vēl jānonāk — bet gan uz to, kas jau ir — kāda un kā es jau esmu šajā pasaulē, un ko tas otram nozīmē. Gadās šādus labus vārdus dzirdēt arī tad, ja uznākusi depresīva epizode. Tikai tad mīļajam, atbalstošajam cilvēkam var likties, ka viņš tos runā melnā bezdibenī. Un savā ziņā tā arī ir. Bet tas nenozīmē, ka bezdibenī no labajiem vārdiem nepaliek gaišāks, vismaz uz laiku.

Kad noslēdzās mans apmaiņas gads Francijā, uzrakstīju pateicības pilnas atvadu vēstules katram ģimenes loceklim. Skaidrs, tādas apkopojošas visa labā runas piederas ne tikai dzīves beigām, bet arī visādām citām beigām. Šis viss ved uz it kā pašsaprotamu tēzi — beigas nav jāgaida. Man šķiet, nekrologos un citos atvadu vārdos nereti klātesošs ir negaidītais. Negaidīti cilvēki stāsta negaidīti labas lietas, kuras nav pateiktas agrāk. Tā kā jebkurš no mums var jebkurā mirklī aiziet no šīs pasaules, tas agrāk ir tagad.

Jāatzīst, visu laiku domāt par potenciāli tuvojošos nāvi var būt pārmēru smagi nerviem. Par nāvi jāatceras tikai tik, cik tā palīdz ieraudzīt dzīvi. Nav jau arī obligāti jāsaka viss labais vienā reizē – tas var justies kā silta duša, bet arī kā dunošs ūdenskritums. Es mēģinu (protams, ne perfekti) sākt ar to, ka pasaku to labo, ko tāpat nodomāju. Ja nesaņemos uzreiz, varu uzrakstīt pēc tam. Reizēm vieglāk — varbūt arī vieglāk nodomāt — ir ar paziņām vai svešiniekiem, nekā ar tuvajiem. Esmu bijusi pārsteigta, ka cilvēkus, kuri šķiet vispārzināmi brīnišķīgi un talantīgi, un noteikti jau visu to dzirdējuši tūkstošiem reižu, tāpat dziļi aizkustina labi vārdi. Kāpēc vajag drosmi tos pateikt?

Nu ko, tātad esmu uzrakstījusi aicinājumu būt pateicīgiem un teikt labo. Cik oriģināli! Ciniķi sevī varu mēģināt pielabināt vismaz ar pankisku konceptu — nekrologs vēl dzīvajiem.

P., 25.06.2024.

Pieļauju, ka arī puiši mēdz ilgi jo ilgi plunčāties karstā ūdenī — tas būtu tikai normāli —, tomēr man šī nodarbe saistās ar meitenību. Meitenība kopumā ir lieta, kuras man iztrūcis augot, tāpat kā vanna. Pārsvarā drēbes, atribūti un nodarbes, kas agrā vecumā saistās ar sievišķo dzimumu, lika justies neērti, bet es biju sapņains bērns un noteikti labprāt būtu spēlējusies ar ūdeni, savām rokām un matiem tajā, paklusām runājoties pati ar sevi vai kaut ko padziedot. 

Šai sakarā nāk prātā aina no aptuveni piecu gadu vecuma. Man bija iemācīts patstāvīgi mazgāties (dušā) un tieši to no manis gaidīja. Bet, tā vietā lai mazgātos, es sēdēju uz poda vāka, kas bija apsegts ar dvielīti, un skatījos durvju matētajā stiklā. Kad izdzirdu mammas tuvošanos durvīm, zibenīgi metos dušā. Redzot manu sauso galvu, viņa jautāja: “Ko tu tik ilgi te darīji?” “Mazgāju ķermeni,” caur grūtībām meloju. Mamma acīmredzami bija neizpratnē, bet šoreiz neko neteica, tikai raitām kustībām palīdzēja izmazgāt matus. Es nevarēju pateikt, ka neko nedarīju. Kāpēc? Jo nezināju, ko nozīmē neko nedarīt. Ko nozīmē prātot par sevi un pasauli, fantazēt un vērot telpu, kurā atrodos. Nomoda dzīve nozīmēja darbību. “Vai tu esi aizmigusi?!” — šķiet, itin bieži saņēmu šo bezatbildes jautājumu.

Man ir burvīga mamma un vecmāmiņas, kaut arī dzīves apstākļi viņām nav ļāvuši laiskoties un pucēties. Viņas ir uzcītīgas, pašaizliedzīgas un neatlaidīgas — potenciāli lieliskas īpašības, turklāt, manuprāt, cieši saistītas ar sievišķību, bet nekādā ziņā ne meitenību. Ikviena sieviete, neatkarīgi no vecuma, ir arī meitene. Pēckara un padomju laiki meiteni ielika akmens zābaciņos. Kaut arī šie laiki ir sen kā aiz muguras, man arī kaut kas pa druskai spiež.

Vanna, ak, vanna! Mūsu dzīvoklī nav vannas, bet vecāku dzīvoklī tagad ir. Viņi to lielākoties izmanto kā dušu, bet es pa reizei atbraucu nevis ciemos, bet tieši pasēdēt vannā, un tieku uzņemta pavisam empātiski. Reiz atrados mēreni postošās romantiskās attiecībās, taču man palikusi prātā ļoti laba frāze: “Tu esi visas pasaules siltā ūdens vērta.” Tolaik es katru rītu gāju vannā. Lai šīs attiecības izdotos, iespējams, tiešām būtu vajadzējis visas pasaules silto ūdeni — tad es, sačervelējusies rozīnīte, mēmi gulētu dīvānā un neko man nevajadzētu. Bet arī tas laiks ir pagājis. Kopš esmu precējusies ar mūža mīlu, tik maz satraucos par jebkādām ar pretējo dzimumu saistītām tēmām, kā nekad agrāk — ja nu vienīgi patiešām agrā bērnībā. Interesantā kārtā, šis fakts gandrīz nemaz nav mainījis vajadzību pēc meitenības rituāliem; ja agrāk es atrados apcerīgos stāvokļos un tos risinošās izklaidēs visbiežāk saistīti ar dažādu neizdošanos ar džekiem, tagad klīstu fiziski un prātā vienkārši tāpēc, ka man tā vajag.

Atbraucu pie vecākiem. Neviena nav mājās. Izsutinājos vannā ar rūgtā apelsīna ēterisko eļļu, pēc tam uzsildīju zupu un paēdu. Iesāku rakstīt šo tekstu. Pēc laika atnāca mana vecākā māsa, kas uz dažām nedēļām atbraukusi no Anglijas. “Es iešu izmazgāt matus,” viņa teica. “Tas varētu būt ilgi,” viņa piebilda. Es priecājos par viņu. Un par sevi. Un mammu, un omēm arī. Un Tevi, draudzene.

ML, 15.06.2024.

Uz ko gan cilvēks ir spējīgs iekāres vārdā? Laiks beidzot runāt iekāres — iekārojošo un iekārojamo — vārdā. Varbūt biju naiva, domādama, ka izstādē ar nosaukumu “Iekāres vārdā” piedzīvošu īstu iekāri. Mākslas izstādes nosaukums jau nav nekāds solījums, vien vaļīgāks vai stingrāks tematisks mājiens. Šajā gadījumā nepārprotami erotikas virzienā. Erotikas, nevis pornogrāfijas, jo iekāre, tāpat kā erotika asociējas ar distanci (plašā nozīmē), kas eksistē starp iekārotāju un iekāroto, radot alku piepildītu nospriegojumu. Varbūt tā ir sievišķā vai mana subjektīvā, bet, iespējams, arī pavisam izplatīta un sen izprasta pieredze: šķiet grūti iekārot pilnīgi kailu ķermeni. Tas var būt skaists vai interesants, bet, tā kā jau pilnīgi visu atklājis, tas zaudē erotismu. Viss ir tepat un visa ir par daudz. Laikam te noder klišeja — nepaliek vietas iztēlei — un tātad arī erotikai.

Varētu domāt, ka tagad sākšu runāt par to, ka izstādē bija pārāk daudz neiekārojama kailuma, bet mana galvenā sūdzība ir pilnīgi primitīva un vienlaikus pavisam primāra — izstādē bija nežēlīgi auksti. Var iedomāties mākslinieku, kurš, aizrāvies radošajā procesā, aizmirst paēst vai padzerties, vai uzvilkt siltas zeķes. Mazāk ticams, ka bads, slāpes vai aukstums ir labvēlīgi apstākļi citu radītas mākslas apskatei, kur nu vēl baudīšanai. Var jau būt, ka ekstrēmi apstākļi ir augstākais pārbaudījums — lūk, tā ir māksla, kas aizkustina pat pamatvajadzības neapmierinājušu cilvēku. To es šajā izstādē nepiedzīvoju. Aukstuma izraisītais ķermeņa un prāta stingums ir nelabvēlīgs mākslai, bet īpaši jau iekārei. 

Patiesi, iekāre saistās ar temperatūrām, kas mudina atslābt un, jā, arī atkailināties. Vismaz nedaudz. (Bet uzmanīgi. Ne pilnībā. Atstājiet kādu maigu lakatiņu.) Mana laba draudzene, kura kādu laiku dzīvojusi Libānā, teica — tur ik dienu varēja just, kā karstajās ielās ķermeņi pastiprināti pulsē iekārē. Es nobrīnījos, jo laikam kaut ko tādu varēju iedomāties Spānijā, bet ne jau Tuvajos austrumos, kur sievietes mēdz nosegt visu, izņemot acis. Bet varbūt tieši tas ir likumsakarīgi. Un tur noteikti strādā acu erotika. Arī uz mani, trīcošu no aukstuma, nostrādāja acu erotika: sens Playboy vāks (izlikts vitrīnā galvenokārt tāpēc, ka žurnālā iekšā publicētas kāda latviešu mākslinieka abstraktās gleznas), sievietes seja trīs ceturtdaļu griezienā, abās rokās saņemts iekosts persiks, naivs, spēlīgs skatiens sāņus uz kameru, uz mani. Netraucē pat tas, ka persikā ir izgrauzts Playboy zaķītis. Vēl: foto lielāko daļu attēla aizņem raupjš, dabiskas krāsas lina audums, bet kreisajā stūrī izplīsis caurums, kas — it kā pavisam nejauši, neuzspēlēti — atklāj piebriedušu sievietes krūtsgalu. Ā, bet man jau vispār patīk vīrieši. Tur gan šoreiz nekas nesanāca. 

Un, iekāres vārdā, uzsildiet taču to muzeju! Pilsētu arī pie reizes.

P., 14.06.2024.

Esmu kļuvusi par neglābjamu* mietpilsoni, kurai ne visai interesē laikmetīgā māksla, savukārt lielu prieku sagādā iepirkšanās pārtikas veikalā. Nenoliedzami, ir mūsdienu mākslinieki, kas man ļoti patīk. Bet man viņi patīk fundamentālu un līdz ar to savā ziņā primitīvu iemeslu dēļ. Proti, viņu darbi mani aizkustina. Mani aizkustina: personiskums, neveiklība, skaistums (īpaši dabas un nesatveramu lietu), dažāda veida nepastarpinātība. Vēl man patīk tehniski aizraujoši darbi, bet vēlams, lai arī tiem piemīt humors un mīlestība. Savukārt provokācija, cinisms, (paš)destrukcija u.c. pesimisms vienkārši nedavelk tās šausmas, kas izlasāmas ikdienas ziņu apskatos, tāpēc lielākoties izskatās pēc caura, lietū izmirkuša, melna balona. Nav tā, ka nedrīkst atspoguļot bēdas — tām vienkārši jānāk no personiskas, nevis autoritāras pozīcijas. Patiesībā jau drīkst jebko; mani vienkārši neinteresē. Savukārt pētīt ievārījumu, sieru, garšvielu, tējas plauktus… O, mammīt! Nopirkt mazu kārbiņu ar kaut ko gardu un no rīta pamieloties ar to brokastīs — lūk, baudījums! Vai esmu patērniecības vergs? Diezin vai. Emocionāla, mīksta oliņa, kas ripinās pa raupjo pasaules zemi? Jau ticamāk.

* — tādu, kas nevēlas tikt glābta.

ML, 09.06.2024.

Draudīgas laika ziņas mani dzen uz jūru baudīt izsīkstošās siltās dienas un vakarus. Pēc saulrieta gaidu pēdējo vilcienu uz Rīgu, telefons izlādējies. Sajūta kā laikos pirms telefoniem (it kā man tādi laiki būtu bijuši) — laiska, brīva, baisa. Nav ne jausmas, cik pulkstenis un vai vilciens nav jau aizgājis. Neviena cita uz perona nav. Mierīgi lasu grāmatu, kas pa ilgiem laikiem gadījusies tik aizraujoša, ka varonīgi atgaiņā ainas, kurās viena klīstu pa šoseju mājup vai zvanu pie svešinieku durvīm pēc naktsmājām. Uzticos, ka būs labi, būs vilciens, šī pasaule rūpējas par mani. Uzrodas pusaudzis uz velosipēda, braukājas šurpu turpu. Domāju, vietējais; varētu pajautāt viņam, cik pulkstenis, bet pēkšņi satraucos, ka tad es atklātu, ka man nav sakaru, esmu viena un ievainojama. Viņš nešķiet īpaši bīstams, bet bravūrīgs varbūt. Neko nejautāju, turpinu lasīt. Vakars ir vēss un esmu apmierināta, ka paķēru līdzi jaku, kuras kapucīte tagad ir cieši galvā, sasieta zem zoda kā mazulim. Pusaudzis nobrauc man garām, priekšējais rats gaisā. Normāla džekiņu lieta — vienīgi, izskatās pēc izrādīšanās un te neviena nav. Tas ir, izņemot mani. Viņš brauc garām vēlreiz, šoreiz skaidri pamanu, ka ratā uzmet tieši manā priekšā. Pēkšņi man nav bail nemaz, ieraugu, cik patiesībā viņš ir trausls un cik tas ir skaisti. Es, sieviete kapucītē, vēlā vasaras vakarā uz perona lasu grāmatu. Ar mani caur riteņa trikiem kautrīgi flirtē pusaudzis, vismaz 10 gadus jaunāks (to gan viņš diezin vai nojauš). Kad viņš uz viena riteņa ripo garām, mans ķermenis bīstas, ka, zaudējis līdzsvaru, viņš iekritīs sliedēs vai manī. Tomēr nevaru noliegt, ka kaut kādā ziņā šis mani glaimo un aizkustina. Vai vienkārši liekas — nu jā, tāda ir pasaule. Es esmu meitene un viņš ir puisis. Un vienlaikus tā tas nav it nemaz. Vilciens atnāk. Mēs iekāpjam katrs savā vagonā. Es iešu mājās pie sava puiša, domādama par to, kā tomēr paveicies dzīvot drošā valstī, kur varu viena doties vakarīgos piedzīvojumos un kur pēdējais vilciens nepieviļ. Viņš, ticams, ies darīt kaut ko trauslu, nedrošu un nelegālu. Ir taču brīvlaiks.

P., 07.06.2024.

Notika kaut kas skaists. Vakarā atbraucu līdz Rīgai ar vienu mērķi — doties garā pastaigā. Kad citā dzīvē man bija sadragāta sirds, ikdienā staigāju līdz 20 kilometriem vienā piegājienā. Negribu ieiet galējībās, puse no šī apjoma ir vairāk nekā pietiekama. No stacijas līdz Valdemāra ielai, pa Valdemāra ielu taisni līdz pagriezienam uz Hospitāļu ielu, tad daži mazi līkumi līdz Lielajiem kapiem. Lielajos kapos sapratu divas lietas — (i) nav atlicis bezgalīgi daudz laika līdz pēdējam vilcienam un (ii) man ir pietūkušas plaukstas. Pa ceļam biju domājusi, ka varbūt atgadīsies kaut kas īpašs. Tā ir dabiska doma, vienai klaiņojot. Apbrīnoju varenos koku siluetus. Labi, ka “Latvijas valsts meži” vēl nav izdomājuši, ka kokmateriālu varētu iegūt arī kapos — tādējādi saglabājas vismaz kāda vieta, kur slejas seni, daiļi stumbri. Sagribēju padzerties, bet negribēju tērēt naudu, kuras šobrīd ir ļoti maz. Pa reizei esmu arī iegājusi bārā palūgt krāna ūdeni un laipni to saņēmusi, bet bārā iet arī negribēju. Turpināju ceļu lēnām. Reizi dažās minūtēs uz manis piezemējās lietus lāse. Izlēmu piesēst tramvaja pieturā. Tad arī nobraukt dažas pieturas. Pa priekšējām durvīm lūkojot pēc kontroles, prātoju, kāda veida nogurumu sajūtu. Visumā man klājas lieliski, tomēr dažas pēdējās dienas nācies domāt, ka neesmu gluži laimīga. Izkāpu laukā. Viena kvartāla garumā lietus intensitāte manāmi pieauga. Tā, ko darīt? Nākamais tramvajs būs ilgi jāgaida, zem jumtiņa stāvēt arī nesanāks, jo riskētu ar vilciena nokavēšanu… Aptuveni desmit sekunžu laikā sāka gāzt. Manā sejā izauga nebēdnīgs, pilnīgi nevaldāms smaids. Turpinādama soļot, sasitu plaukstas ar glītu paukšķi un izstiepu tās virs galvas, lai jo ātrāk saķertu lietus lāses. Kad neizbēgamais ir noticis, viss, ko var darīt, ir priecāties. Vēlāk, vilciena kondicionētajā gaisā man, izmirkušai, bija auksti, bet es domāju — ja saslimšu, ne jau tā laimīgā brīža dēļ. Plaukstas vairs nebija pietūkušas.

ML, 30.05.2024.

Kad man bija septiņi gadi, es Ēģiptes lidostā pazaudēju Miegalāci. Tiklab varētu teikt — es tur pazaudēju savu bērnību. Jā, bija traģiski. Mamma apzvanīja visus lidostas darbiniekus, bet vecmamma teica, lai neuztraucos, jo tagad kāds mazs ēģiptiešu bērniņš ar to spēlējās. Tas bija mierinājums kā smilšpapīrs. Kaut kāds bērnelis! Ar manu Miegalāci!

Kad man bija astoņpadsmit, vecmamma man uzdāvināja zelta ķēdīti ar dvīņu zodiaka kulonu. Mūsu gaumes pārāk bieži nesakrita, bet šī rota arī man šķita ļoti skaista, filigrāna, grieķiskie dvīņu ķermeņi tajā stipri un vijīgi. To viņa bija nopirkusi, tikko kā es piedzimu — lūk, laicīga dāvanu plānošana. Ar dāvanu komplektā nāca bailes to pazaudēt. Kamēr vecmamma bija dzīva, tās lielā mērā bija bailes sagādāt viņai vilšanos. Kopš viņas vairs nav, tās ir bailes sagādāt vilšanos sev. Es ķēdīti nēsāju visu laiku, līdz to noņemu, piemēram, lai ietu pirtī, un tad, kaut kur labi noglabājusi, vairākus mēnešus vairs neuzlieku atpakaļ. Pirms nedēļas es pēkšņi to vairs nevarēju atrast. Bija jābūt somas kabatiņā, bet nebija. Nebija arī te un tur, un nekur. Šausmas. Beigu beigās laimīgi atradās kaut kur turpat.

Pirms pāris dienām es izgāju no mājas, aplikusi ķēdīti ar ziliem piekariņiem, ko Krētā man pārdeva kā rozā zeltu — kas reti kuram piestāvot tik labi kā man — un opālus. Pēc pirkuma es it kā atjēdzos un domāju, vai tik man karstuma apdullinātai nesalēja ausīs olīveļļu. Ķēdīte nebija lēta, bet varbūt tomēr par lētu zeltam un opāliem. Vai man pienācis vecums, kad būtu jāzina, cik maksā zelts? Kādu laiku gūglējusi, kā atšķirt īstu opālu no viltota un vēl arī no laboratorijā audzēta, es likos mierā, jo, lai atgrieztos veikalā un kaut ko pieprasītu, būtu jāšķērso kalnu un grieķu temperamentu grēdas, un ķēdīte man tāpat ļoti labi piestāvēja. Pirms pāris dienām, pēcpusdienā, es ieraudzīju dāmistabas spogulī tās vietā kailu kaklu. Tā ir tikai lieta, tā ir tikai lieta, es sev atgādināju, valdot opāla piekariņiem līdzīgas asaras, kuras bija pacietīgi gaidījušas šāda veida notikumu. Lieta, kura tik skaisti piestāvēja manām acīm! Lieta, kas steigā mēdza kārtīgi neaizāķēties. Un es no rīta biju steigusies. Cerēju, varbūt tā nokritusi jau mājās, bet laime nespīdēja tik spoži kā saule šonedēļ. Kā kaķis ošņādama katru bruģakmeni, izlīdu savu rīta maršrutu. Iegāju pajautāt frančos, kur biju brokastojusi. Bernārs teica “Oui, oui!”, vēra vaļā kasi — jā, pareizi, ka mani opāli ir jāglabā kasē aiz atslēgas, es jau prātā viļāju, kā visekspresīvāk izteikšu savu pateicību franciski — un no tās izvilka apsūbējuša sudraba pareizticīgo krustu. Ārands vēlāk teica, ka varbūt tā viņi Grieķijā dara — nobur savus krustus par zeltu un opāliem, lai pārdotu tūristu žagatiņām. Es cenšos rast mieru, bet domāju par to bērneli, kas tagad spēlējas ar manu ķēdīti. Cerams vismaz, ka viņam arī ir zilas acis. Vēl galva turpina uzburt ainu, kur, opāliem sprakšķot, rotai pāri palēnināti slīd mašīnas riepas. Varbūt tā bija nolemts, ka man kaut kas šonedēļ jāzaudē, un šai ķēdītei bija jāaiziet vecmammas dāvanas vai veselā saprāta vietā.

P., 25.05.2024.