Ciemiņi ir lielisks motivētājs satīrīt dzīvokli, bet arī mazliet skumjš. Gatavot ēst, sakārtot istabas, glīti saģērbties — manuprāt, tās ir esenciālas lietas stabilai pašsajūtai, tāpēc šķiet traģiski tās darīt pa galvu, pa kaklu, turklāt primāri par godu citiem, nevis sev pašai. Tiesa, es apzināti izmantoju viesu nākšanu par ieganstu veikt mājas soli, lai vēlāk, kad šie aizgājuši, baudītu paliekošos darba augļus arī vienatnē. Tomēr fakts, ka dzīvokļa kopšana neizriet no dzīvotās ikdienas un gaida ārēju impulsu, mani skumdina.

Pirms kāda laika nopirku pašpalīdzības grāmatu, kas, no angļu valodas tulkojot, saucas “Mūka ceļvedis uz tīru māju un prātu”. Neatceros, vai tas tika iezīmēts priekšvārdā, vai jau uz grāmatas vāka, bet tūlīt top skaidrs, ka cilvēka mājvietu ir iespējams uztvert kā viņa ķermeņa un gara pagarinājumu (“gara pagarinājums” gan ir diezgan smieklīgs vārdu savienojums); vislabāk to kopt katru dienu. Šī ideja manī norezonēja tik spēcīgi, ka, nemaz nesākot lasīt grāmatu, es iztīrīju duškabīni, izlietni un podu (nejauši atšķirtā vietā autors stāsta, ka namatēvi un namamātes bieži vien pievērš lielu rūpību priekšnama kārtībai, jo tā ir pirmā vieta, ko ciemiņi redz, bet patiesībā svarīgākā ir tieši vannas istaba, jo visbiežāk tā ir vienīgā vieta, kurā viesošanās laikā viņi atrodas vieni paši — tas atkal ir par ciemiņiem, bet jāatzīst, ka arī savās mājās, tāpat kā jebkur citur, vannas istaba, kas ir reizē arī tualete, sniedz pastiprinātu privātuma sajūtu). Kopš tā laika esmu izlasījusi aptuveni piecas lapaspuses (labi, varbūt desmit), bet šī darba eksistence kā tāda uztur manī intuitīvu sajēgu par to, ka mājas būtu jāuztur kārtībā, ja vēlos pati justies sakārtota.

Un vēl, man vienkārši patīk tīrīt. Tā ir fiziska slodze noteiktam mērķim, kurš gana drīz piepildās. Savukārt vien atrašanās bardaka apstākļos mani drausmīgi nogurdina. Visu pusaudzību dzīvoju pašā nekārtīgākajā istabā, kādā esmu bijusi, un zināmā mērā tīksminājos par to. Varēju runāt, ka kārtība ir mākslīgi konstruēta sistēma, kurpretim haoss ir radikāls un brīvs. Tagad es vairāk domāju par to, ka šāda “brīvība” iesloga ne mazāk kā “mākslīgās” sistēmas un haoss gan liecina par sabeigtu mentālo veselību, gan to tādu uztur. Turklāt: (i) visas lietas pašas kārtojas tādā vai citā dabiskā sistēmā un (ii) pasludinājums, ka sistēma ir kaitīga, pats ir sadomāts konstrukts, un, lai arī uzturēt savu devu elastības un atvērtības citādajam ir augstākajā mērā ieteicami, manuprāt, uguni jāņem rokās vien ar labu apdomu.

Jauks izņēmums, ko man izdodas īstenot ar zināmu principialitāti, ir māju satīrīšana pirms došanās garākā izbraucienā. Sanāk, ka arī šajā gadījumā kārtība tiek ieviesta, lai kādu uzņemtu – nākotnes sevi, kas pārradīsies.

ML, 21.05.2024.

Nesen kāds man teica, ka vilcienā saticis kontrolieri, kura šķitusi kā radīta šim darbam. Domāju, kā gan cilvēks var būt radīts būt par biļešu kontrolieri. Viņa esot agrā rītā bijusi pati maija saulīte (un maijs pat vēl nebija atnācis). Vai šī sieviete nebūtu tikpat saulaina jebkurā darbā, kur darīšana ar cilvēkiem? Vai varbūt viņai vienkārši gadījies reti lielisks rīts?

Jā, kad domāju par cilvēka īsto vietu, piemēram, par japāņu ikigai — savienojumu starp to, ko tu mīli, ko proti, kas pasaulei ir vajadzīgs un par ko vari saņemt naudu — laikam nenāk prātā tādas nodarbes kā biļešu kontrolieris. Gribētu aizstāvēties, ka tas nav aiz snobisma. Sāksim no otra gala. Par šo darbu, protams, saņem naudu. Droši vien ne daudz, bet pietiekami, lai izdzīvotu. Biļešu kontrolēšana ir pasaulei nepieciešama — protams, zaķis manī netic, ka esmu gatava ko šādu apgalvot. Bet biļetes vajag kontrolēt, lai cilvēki tās pirktu, lai vilcieni varētu turpināt kursēt. (Ironiskā kārtā arī, lai būtu, par ko kontrolieriem maksāt algu, bet piemiegsim acis.) Vilciens ir mans mīļākais transportlīdzeklis, tāpēc vismaz manā pasaulē tas ir svarīgi. Bet, kas attiecas uz prasmi — darbs neprasa īpašas iemaņas. To varētu darīt jebkurš. Man, kura ļoti grib būt īpaša, šķiet neaptverami darīt kaut ko, ko varētu jebkurš. Tomēr kontrolēt biļetes ar maija saules smaidu vai misijas apziņu — šķiet, tā ir vēl cita prasme, kas nav viegli pieejama ikkatram. Tātad mīlestība pret tādu, ne acīmredzami mīlamu darbu kļūst par īpašu prasmi. Varbūt tā kādām ir īstā vieta. Ir arī cilvēki, kuri visas vietas padara par sev īstajām. Bet vai cilvēks var būt radīts, lai būtu biļešu kontrolieris?

Es plikām pēdām stāvēju vilcienā no jūras, un, tuvojošos kontroliera autoritātes auru nemanīdama,  grabināju saujā gliemežvākus. Ar tiem laikam biļeti nopirkt nevar, tādēļ viņš, man neko pat neprasot, uzreiz vērsās pie draugiem, ar kuriem biju kopā. Un pareizi vien darīja. Jutos īstajā vietā, gliemežvākiem saujā, smejoša, aprūpēta. Radīta būt šai mirklī.

P., 19.05.2024.

Ja esi nokavējusi pēdējo vilcienu, ir vērts sagaidīt pirmo. Ja tu spēj nelietot alkoholu un izklaidēt sevi līdz rītam, tas ir, iespējams, labākais, kas vispār var notikt. Iemesls pavisam vienkāršs: nav skaistāka brīža par saullēktu. Patiešām, es neesmu skaidrāk zinājusi, ka esmu dzīva, īsta un saistīta ar gaisu sev apkārt, kā tieši rīta ausmā pēc nomoda nakts. Šajos brīžos esmu apzinājusi fundamentālas būšanas patiesības, dibinājusi avotus kaut kam tīram… Nezinu, kas tas ir jeb kā to sauc, bet, funkcionāli ņemot, runa ir par dzinējspēku, pamatojumu tam, kāpēc es varu pateikt un izdarīt labas lietas. Esmu dažkārt negulējusi arī dziļas vientulības dēļ. Un rīts šajās reizēs ir atnesis tādu gaišu žēlastību, kurā man nav nekas jānoliedz, lai justos tā, ka patiesībā viss ir labi. Šajos rītos spītīgi negribas iet gulēt, gribas palikt avota straumē. Atbildes, ko atnes rītausmas debesis, miegā šķietami aizmirstas, un tu pamosties vecajās sliedēs. Bet aizmiršana ir šķitums.

ML, 17.05.2024.

Man šķita — nosals. Kā Pārdaugavas ķirši, mūžīgie ārzemnieki, manāmi apjūk un saļimst vietējās svārstībās. Feisbuks, kurš laikam domā, ka man ir dārzs, lai gan es tos pagaidām tikai mīlu no attāluma, rādīja, kā atšķirt nosalušu ābeles ziedu, kas augļus vairs nedos. Ja pārgriež uz pusēm un vidū brūns, tad viss cauri. Protams, ja ziedu pārgriež uz pusēm kā tādu ābolu (iedomājos: bez dēlīša, starp nazi un īkšķi, kā to māk pieaugušie, bet es-pieaugušais tā arī nē), tad ābols no tā tiešām vairs nesanāks. Zieds ziedots ābeles stāvokļa diagnostikai. Taču atšķirībā no ābola, ziedlapas no ābeles var lidot tālu un varbūt pat pārvarēt starppaaudžu traumas.

Es tikai pagājušogad literatūras vēstures lekcijās uzzināju — kad zied ievas, ir auksti. Vai otrādi. Nebiju gan iedomājusi tiktāl, ka ievu ziedos tik organiski ieguls sniegs. Un tagad ceriņi metas ziedēt, it kā viņiem nemaz nebūtu grūti. Mīļie, vai tā nav toksiska pozitivitāte? Tas ir pavasaris. Ceriņi ir manas dzimšanas dienas ziedi, tādēļ es jūtos it kā tie man piederētu. Ceriņi — tas vienmēr ir par mani. Īpaši tumši violetie. Un par manu vecmammu, kura dzimusi dienu pirms manis. Pagājušogad es ceriņota peldēju pie viņas uz palātu, izrādījās ziedus slimnīcā ienest nedrīkst. Cilvēki kaut kur sēž un izdomā pretdzejiskus noteikumus. Nesu zariņus sazvērnieciski, piedurknē. Saldsērīgās smaržas, domas un jūtas stiepa pirkstiņus sadoties esejā, tomēr es tās aizkavēju. Šķita pārāk svarīgi, lai uzrakstītu. Negribējās samuļļāt. Tomēr trauks sāka pārplūst un, sev par pārsteigumu, uzrakstīju bēru runu. Tā bija ļoti skaista debija vienīgajā žanrā, iekš kura es no sirds ceru neattīstīt savu talantu.

Bet ceriņi ar bērēm nebija izsmelti. Man vajag vairāk laika, lai pa īstam par tiem uzrakstītu, es domāju. Ir pagājis gads. Kā? Kāds dzīves iesācēja naivums, iedomāties, ka gadi pieder man, nevis es tiem. Tagad parādās cita autora eseja par ceriņiem. Nē! Tie taču pieder man! Bet manas esejas (un nesejas) tāpat varu rakstīt tikai es. Kas man vajadzīgs, lai rakstītu? Eseja etimoloģiski ir mēģinājums, nevis konditorejas kūka — tā es sev atgādinu. Un rakstīšanai vajag ne tikai istabu, bet arī telpu. Mēģināsim silto draudzības telpu.

P., 15.05.2024.

Laužu valriekstus un priecājos. Uzdāvināju Edgaram glītas, 1960. gada Francijā ražotas riekstu… Knaibles? Tā tās sauc? Meklētājs atrod riekstu attaisāmo un (nedaudz poētiskāk) riekstu lauzi, kā arī (atkal mazāk poētiski) riekstu laužamo mašīnu, bet instruments saukts arī par riekstu stangām. Lai būtu riekstu lauzis. Prieks par to, ka riekstu lauzis tiek izmantots, nevis paliek plauktiņā. Un par to, ka dzīvoklī beidzot ir silti. Malkas apkure sevī ietver omulīgus brīžus, tomēr ievēroju, ka diezgan bieži jūtos nosalusi. Jāsameklē lazdu rieksti čaumalā –– tie mēdz būt ļoti garšīgi. Dažkārt uzrodas kāda skaista lietiņa, kas drīz vien kļūst par nelaimīgu krāmu, bet citkārt tāda ienes tavā ikdienā jaunu jauku paradumu. Un vēl, nav no katras domas jāizloba baigā publicistika. Tāpēc mums ar Patu tagad ir blogs.

ML, 13.05.2024.