– Te būs dialogs?

– Jā.

– (Smejas.)

– Ko teiksim?

– Ko domājam.

– Es domāju, ka dejot parkā ir labi.

– Nu tad ejam dejot!

– Vai tekstā var dejot kā parkā? Teksts ir drīzāk parks vai dejošana?

– Es jūtos, ka tu mani ierakstīji strupceļā. Tas ir retorisks jautājums? Protams, ka tekstā var dejot kā parkā!

– Ja strupceļš, tātad parkā ir labirints. Tāds mazais dzīvžoga. Ja pareizi atceros, pa tādiem mēdz (vai mēdza) staigāt mūki (un droši vien arī citi cilvēki), lai meditētu vai vienkārši sakārtotu domas. Tu izskaties neapmierināta.

– Es te gribu spēlēt pingpongu, bet tu raksti eseju. Man arī šķita, ka teiksi, ka tādos labirintos mēdza apmaldīties princeses. Es reiz tādā apmaldījos, kad biju maza, un tas patiešām bija baisi.

– Nerakstu eseju! Runājos. Man vispār ir bail no domas par esejas rakstīšanu.

– Kāpēc?

– Nezinu, tas ir mans princeses labirints.

– Saprotu… Esmu tur bijusi taču. Bet es tiku ārā! Vienmēr ir izeja. Tāda jau tā doma.

– Redzi, varbūt tāpēc tu spēj pabeigt skolu, bet es nē.

– Man šķiet, tev vienkārši neliekas svarīgi pabeigt skolas. Ne tā?

– Atmaskoji.

(Abas smejas.)

– Šis skan pēc Rīgas Laika, tikai nē.

– Tikai rozā, nevis melnbalts.

(Abas smejas skaļāk.)

– Tieši tā!

– Man patīk ar tevi runāt.

– Nu beidz, vai arī man būs jāraksta (nosarkst). Man arī ar tevi!

– Labi, beigsim, bet tomēr rakstīsim arī.