Savā ziņā es tiešām mīlu bomžus, svētos muļķus, neadekvātos un atbaidošos cilvēkus, kas nav ierakstāmi un nemaz netaisās ierakstīties sabiedrības standartos. Bet tas nemazina grūtības izturēt, kā viņi smird.

Džeks, kurš mikriņā sēž man priekšā, pat nav bomzis, tā šķiet, bet mazgājies arī nav ļoti ilgi. Šī smaka liek iedomāties par Ligitu, bomzeni, kura parādījās manā ceļā kā īsteni vājprātīgs eņģelis visstulbākajā pandēmijas laikā, neatgriezeniski izgaismojot to, ka Dievs tiešām pazīst katru cilvēku. Un arī par zēnu, kura vārdu neatceros, kaut arī mācījāmies vienā klasē. Viņam bija tumšas acis kā pelei un patiesībā arī ausis, tievās rociņas, viss — visa viņa ķermeniskā eksistence līdzinājās vairāk nelielam dzīvniekam nekā cilvēkbērnam. Cik atceros, viņu pat diezko neapcēla, tik ļoti viņš neierakstījās mūsu ceturtās vai piektās klases sabiedrībā.

Neilgi pēc tam viņš nomira. Man stāstīja, ka viņš bija lūdzis uz ielas palīdzību policistam un turpat zaudējis samaņu. Tāpēc es nekad neaizmirsīšu puiku, ar kuru nerunāju un kura vārdu neatceros — mēs abi vēl bijām bērni, kad viņš nomira.

Savā divdesmit septiņu gadu vecumā esmu piedzīvojusi tikai vienu ģimenes locekļa aiziešanu, un tā bija mana vecvecmamma. Daudz cilvēku nav satikuši savus vecvecvecākus, un manējā pat nenomira “dabīgā” nāvē, bet par to pieklātos atsevišķi pastāstīt citreiz. Vēl manā bērnībā aizgāja vectēvs no tēta puses, bet līdz aptuveni 25 gadu vecumam es domāju (varbūt māsa samuldēja), ka viņš manas dzīves laikā nemaz nav bijis dzīvs. Vectēvs laikam bija liels žuļiks, bet man tāpat žēl, ka pat no attāluma neesmu viņu redzējusi. Dažās jaunības fotogrāfijās vectēvs izskatās pēc Belmondo. Belmondo tēloja žuļikus.

Mūsu ģimenē toties bijis salīdzinoši daudz īsteni emocionālu apbērēšanu mājdzīvniekiem. Kad šķirnes suņu slimībā viens pēc otra nomira abi zirgiem līdzīgie (vismaz, kamēr es biju maza) vācu dogi, šķita, ka noslēdzies vesels laikmets. Vienam no viņiem es kapā līdzi devu metāla kārbiņu ar saviem piena zobiem un vēstuli, kurā apliecināju cieņu un mīlestību.

Kad slavenais (cik nu slavens var kļūt, pateicoties manam dzejolim) kaķis Mio vadīja pēdējās mūžiņa nedēļas, viņš spēcīgi oda, lai gan tika mazgāts, varētu pat teikt — nežēlīgi — bieži. Pēdējā naktī es gulēju viņam blakus uz grīdas un iedomājos, ka šīs smakas man drīz vien pietrūks; tajā pašā sekundē tā kļuva mīļa. Bet nav iespējams ik mirkli mīlēt un lolot savas un visu pārējo smakas un citus defektus tāpēc vien, ka vienudien mēs visi mirsim. Tikai Jēzus tā varēja, un Viņš turklāt nomira par visu jampamiņu grēkiem. Patiess cilvēks un patiess Dievs.

ML, 13.11.2024.

Ir nedaudz grūtāk ieviļņoties apcerīgās ceļa jūtīs, ja ceļojums sākas mikroautobusā. Lidosta ļoti dabiski ver telpu gaidpilnai vientulībai, tur uzreiz ir skaidrs, ka esmu uz jaunas pasaules sliekšņa. Protams, lidmašīna pati burtiski ieceļ mākoņos. Tāpat ar vilcieniem — ļoti romantiski gan tajos atrasties, gan vērot, kā ainava slīd garām tik gludi kā dzīve pati. Savukārt autobuss… tas krata, nedodot ķermenim aizmirstību, kas ļautu iztēloties sevi par citu. Un tad nu mikroautobuss šo triceklīgo ikdienišķumu var pacelt makro līmenī.

Bet varbūt problēma nav mikriņā, bet gan galamērķī. Šāds pats busiņš varētu mani vest uz, piemēram, Alpiem, un šoferis būtu kāds franču vai itāļu onka, un man ne prātā nenāktu sūdzēties. Taču mūsu šofere ir piederīga pārāk pazīstamai realitātei. Krievvalodīga sieviete ar īsiem blondiem matiem kā manai pirmajai sporta skolotājai, kuru mēs aiz muguras apsmējām par vīrieti, it kā matu dēļ (tie bija citi laiki…), bet, galvenokārt, jo viņa šķita skarba un bezsirdīga (kā vīrieši?). Šī šofere gan ir diezgan stilīga un visu dara labi, ne gluži ar sirdi, bet arī ne bez. Viņa ved mūs uz Klaipēdu.

Es palaižu garām mirkli, kad šķērsojām robežu. Nolemju, tas tāpēc, ka starp Latviju un Lietuvu ir maza atšķirība, bet tad aizdomājos par to, ka reti kura robeža nes pamanāmas izmaiņas ainavā. Nesen gan lasīju, ka agrāk varēja pamanīt nomaiņu, jo Latvijā ganījās brūnas govis, bet Lietuvā — melnbaltas. Latvijā govju neredzēju, bet Lietuvā divas un tiešām melnbaltas.

Krusta kalns. Katoļi. Bērnībā tas likās liels, bet tagad pa autobusa logu šķiet pavisam mazs. Savukārt mana interese par to tagad ir liela, jau laicīgi skatos Google maps, lai nepalaistu garām, bet bērnībā… tas bija kaut kas savāds pa ceļam uz lielo piedzīvojumu delfinārijā. Diemžēl šoreiz šāda pietura nav paredzēta.

Lietuva ir visneeksotiskākās ārzemes, un tomēr ārzemes, kas kā visas neierastas vietas kņudina prātu. Šķiet, visvairāk tieši ar savu līdzību, kas nav pilnīga un tādejādi bez mitas atgādina par citādību.

Kāpēc lietuvieši veikalus sauc tik skaidri par pārdotuvēm, un kur mēs dabūjām savus veikalus? Drošvien no vāciešiem. Tomēr, pārdotuve necentrējas ap klienta interesi — varbūt labāk būtu pirktuve.

Mēs piestājam Šauļos, kuri man asociējas tikai un vienīgi ar deviņdesmitajiem, kad vecāku paaudze brauca uz turienes tirgu. Rikšiem, auļiem, aulekšiem uz Šauļiem, Šauļiem, šaulekšiem. Ašā caurbraucienā, šī izskatās pēc dzīvīgas vietas, un es domāju, kurai Latvijas pilsētai to varētu pielīdzināt, un tad atceros, cik Latvija ir centrēta ap galvaspilsētu, un ka Lietuva šķiet daudz līdzsvarotāka. Kauņa šķiet mērāmies ar Viļņu daudz nopietnāk nekā Daugavpils vai jebkura cita pilsēta ar Rīgu. Tomēr mierīgi, ka Latvijā ir kāds Šauļu ekvivalents.

Es ieeju autoostā, un te ir Rimi — cik labi, cik pazīstami. Te strādā Rimi karte, tikai Rimi naudu nevar tērēt. Pārdevēja man kaut ko jautā un es viņu saprotu, un atbildu “Jā!”, tad smaidīgi noplātu rokas, it kā es nerunātu nevienā citā valodā kā savā. Jā, šī sajūta, ka mums vajadzētu būt kādai kopīgai valodai, kas nav ne mana, ne tava, ne krievu, ne angļu. Braļiukai valoda. Māšukai valoda. Lietuviski “Jā” laikam bija “Teip” (raksta “Taip”), bet es te knapi esmu ieradusies. Man arī šķiet, ka jā vārdam beigties ar līdzskani, vēl pie tam tik strupu kā “p”, nepiestāv. Oui, Da, Ja, Si, Yeah, Yesss. Jā ir atvērts. “Teip” skan kā jā ar lielo burtu un punktu, ko nosūta mīļotais, ar ko esi sastrīdējusies.

Lai vai kā, teip, es ceru iemācīties kādas frāzes lietuviski — šai ceļojumā man vairs nav 18 un varbūt izvairīšos no dažādām rupjībām un seksuāliem aicinājumiem, ko lielā jautrībā apguvu (un arī aizmirsu) pagājušoreiz, kad starptautiskā projektā tusēju ar lietuviešiem.

Es redzu vēl melnbaltas govis, un laukus pilnus ar kraukļiem. Lauks dzeltens kā rapšu, bet rudenī un puķītes ir mazas, mazas kā margrietiņas.

Lietuviski mokslas ir zinātne, un mokslininkas ir zinātnieks.

Tā, lūk. Tālāk?

P., 6.11.2024 (29.10.2024.)

Varbūt man būtu divas dienas jāpaguļ gultā? Atvainojiet, Luīze šobrīd atpūšas. Vienīgi, neviens nevar atļauties mani aprūpēt. Kad neko citu nepadarīsi, klausos mūziku. Šķiet, impresionistu vidū arī vismīlīgākos skaņdarbus apdzīvo sēras. Piemēram, Satī “Gnossiennes: 5. Modéré”. Tīri jauks; varētu pat teikt — pacilāts. Bet skumjas — bezgalīgas. Droši vien tā ir klavieru atbalss. Klavierēm ir īpaša atbalss, kas skan pēc lielās lietu neiespējamības. No tās nenoslēpsies.

Kad iekšējā dezorientētībā staigāju pa pilsētu, nepārtraukti paklūpu, aizķeros, izlaižu, uzskrienu… Vārdu sakot, tiecos nokrist gar zemi. Noderētu krekliņš ar uzrakstu: UZMANĪGI. Tas reizē būtu atgādinājums sev un brīdinājums/lūgums citiem. Varbūt jāietetovē plaukstā.

ML, 27.09.2024.

Dzērienkarte uz mums skatās no mākoņiem. Nu gan laiki, mēs sakām, atminēdamās, kā reiz te varēja maksāt tikai ar gliemežvāku krellītēm un vēlāk sviesta gabalos. Kādu laiku mēs vērojam mākoņus savās plaukstās. Marija Luīze izvēlas mazu, sarkanu kokteilīti, es — lielu, sarkanu kokteili. Bārmenis tos ielej no krāna. Salmiņi ir melni un veclaicīgi šī vārda sliktajā nozīmē. Kā gan varu justies kā Kerija Bredšova, ja man jādomā par to, kā salmiņš caurdur jūras bruņurupuču mazuli, kurš reizi gadā piedzimst un seko mēnesgaismai? Marijas Luīzes mazajam kokteilim salmiņš vispār ir par garu, un viņa vaicā, vai man rokassomiņā nav šķēru. Protams, ka ir — es taču šodien nogriezu čolku. Izņemu šķēres, lai šņikātu salmiņu uz pusēm, un nejauši nogriežu čolku arī Marijai Luīzei. Viņa nesūdzas, jo viņas friziere jau kādu laiku bēguļojot. Iesūcu kripatiņu sava kokteiļa, un pēkšņi manas pēdas atduras katra pret savu istabas stūri, bet griesti traucē iztaisnot muguru. Marija Luīze nobauda savējo, un zem galda no putekļiem veļ sava auguma sniegavīru. Mums ir kļuvis grūti saprasties. Talkā nāk Henrijs, kurš vienmēr apskauj pa īstam, neatkarīgi no tā, cik maza vai liela tu esi. Viņš priecājas, ka esam atnākušas uz kino, un mēs par šiem jaunumiem priecājamies līdz ar viņu. Marija Luīze gan satraucas par to, ka viņu mājās ļoti gaidot veļasmašīna. Mēs tomēr atveram durvis un pa virteņkāpnēm iekāpjam sarkana samta gultiņās.

Aiz plakstiņiem kā bungu ritmu redzam koku siluetus un mūžīgas kariatīdes. Kā melodiju — K. un E., šūpojamies zaros virs upes. Kā čukstus — E. un K., kailus, apskāvušos. Šī ir skumja filma, jo dzīvē viņi vairs nav kopā. Vai varbūt šī vienkārši ir skumja filma. Puisis un meitene. Zīlēšanas seanss. Galdiņ, klājies! Mazas brillītes nosedz acu zīlītes. Es esmu svešā pilsētā viena, un pasaule ap mani saraujas un izplešas kā plaušas, skrienot pa metro kāpnēm. Tas ir turku veikaliņš ar labiem dārzeņiem, ogām un lēcām. Īpašnieks smaida, un ļauj man paņemt avenes uz krīta. Viņš man uzticas vairāk nekā es viņam. Laternas un luksofori ir kā asaras, kā meteori, skaisti un citpasaulīgi, līdz atminos, ka tas var nozīmēt, ka manas acis ir slimas. Veselas acis bīstas nekonkrētības. Šī īstenība ir graudaina, un tajā es knapi atpazīstu savas lūpas uz svešām. Es esmu cita, vairs mazām kurpītēm nelecu pāri baiļu peļķēm. Bet notiks kaut kas slikts. Kariatīdes to zina. Der Himmel über Berlin. Ja es neesmu bijusi šai pilsētā, tad kāpēc šis krustojums man jautā, kā klājas manam brālim? In Der Himmel. Bija tāda diena Amsterdamā, kad teicu: No tengo hermanos. Nesen es tāpat teicu Marijas un Elizabetes krustojumā. Varbūt tas ir ļoti nepareizi. Ļoti, ļoti nepareizi. Bet es gribu jūs pasargāt. Es gribu sevi pasargāt. Ir Indija, virvju tilts, un man ir bail no šī vecā vīra sarkanajā kostīmā sakrustotām kājām. Viņš pūš dūmus man acīs. Man ir divpadsmit gadi, un es skatos indiešu kino, kur tādu pašu meiteni kā es sūta pāri upei pie veciem, riebīgiem vīriem. Es vairs šo negribu. Sapni, beidzies. Sapni, beidzies. Henrij, kāpēc tu man to visu rādi? Pats noslēpies miega fejas alā. Par saviem zobiem es vairs nekad nedabūšu monētu, tikai otrādi. Ja sapnī izbirst visi zobi, tad…

Plakstiņu medus ir ievākts ziemai. Te ir Marija Luīze. Henrija mamma un tētis, un brālis. Te ir gaišā meitene Mirdza man blakus. Gulta ir jāsaklāj uzreiz pēc pamošanās. Arī, ja gāž lietus, un pilsēta pašapaugļojas, radot daudz mazu klonu, kam mazām kurpītēm lekt pāri. Pamēģini aizvērt lietussargu, un tad redzēsim, vai vētra ir cauri.

P., 25.09.2024.

Es zinu, ka melnā krāsa

Ir zaudējusi savu nozīmi

Tas ir, jebkādu nozīmi

Uzvilkt melnas drēbes

Var jebkurš un jebkad

Tomēr es nēsāju melnu

Lai sērotu un izdzīvotu

Savu neapmierinātību

Es zinu, ka melnā krāsa ir zaudējusi savu nozīmi. Tas ir, jebkādu nozīmi. Uzvilkt melnas drēbes var jebkurš un jebkad. Tomēr es nēsāju melnu, lai sērotu un izdzīvotu savu neapmierinātību.

Tātad simbols ir un nav miris.

Man patīk šīs melnās drēbes, jūtos tajās ērti un mierīgi. No manis neiziet nekas lieks un neienāk ne tik. Pavadīt tā visu dzīvi būtu pārspīlēti, bet šobrīd tādā veidā gūstu harmoniju. Kad visapkārt ir bardaks un galvā arī, vajag izdarīt kaut ko banālu. Citkārt es nogrieztu matus, bet ne šoreiz. Ne šoreiz. Jāspītējas un jāaug.

ML, 16.09.2024.

Ir svētdiena, un es staigāju apkārt ar mazu akmentiņu kurpē.

P., 15.09.2024.

9.septembris ir mana slepenā dzimšanas diena. Piedzimu desmit dienas vēlāk, 19. septembrī, bet mani gaidīja jau šodien. Tāpēc vienmēr pamanu šo datumu. Šodien es varēju piedzimt, bet nesteidzos, un tādējādi ieguvu gan oficiālo, gan slepeno dzimšanas dienu.

Nesen runāju ar kādu draugu, kurš nesvin savas dzimšanas dienas, jo tās neliekas diezko nozīmīgas. Viņš gan nesvinot tās jau kopš bērnudārza vecuma. Tādā ziņā nav pārsteigums. Šajā sarunā man šķita ārkārtīgi svarīgi pateikt, ka dzimšanas dienas ir gan nozīmīgas, jo tieši dzimšanas dienā viņš bļāva pašu pirmo reizi un pašu pirmo reizi pasaule viņu ieraudzīja. Gluži likumsakarīgi, ka cilvēki, kuriem viņš ir tuvs (es), gribētu šo dienu atzīmēt.

Bet nav tā, ka es nesaprotu. Dienā, kad man palika 10 gadi, vecāki nebija mājās, un nekāda ballīte ar klasesbiedriem arī netika organizēta. Man tolaik tā īsti bija tikai viena draudzene. Iespējams, ka mēs pa dienu bijām kopā padauzījušās, bet es neatceros. Atceros tikai to, ka visu pēcpusdienu un vakaru nosēdējām ar māsu datorspēlēs un nemaz nebijām aizgājušas līdz virtuvei, kur, izrādās, bija atstāta kūka. Par to uzzināju, kad ārā jau bija pavisam tumšs un zvanīja mamma.

Šī kūka izraisīja manī spēcīgu vientulības sajūtu. Tad tāda ir lielo bērnu dzīve — desmit gadi, pirmais divciparu skaitlis, viena pati es un kūka (un māsa, kas ne sevišķi likās zinis). Kur bija brālis? Laikam ar vecākiem vai omi, jo vēl maziņš. Es gan liela. Liela un viena.

Bet vidusskolā man gadījās uzņēmīgi draugi, kas rīkoja manas dzimšanas dienas, ja pati to nedarīju, un tā es pamazām atguvu dzīvesprieku šajā lietā. Tagad es priecājos pat par dienu, kad mani vēl gaidīja. Nāku jau, nāku!

ML, 09.09.2024.

Es saģērbos melnā, pieskaņoti kaķītim. Madlēna tērpās melnbaltā, pieskaņojoties un vienlaikus kontrastējot kaķītim un man. Estere Betija saģērbās zilā kā ūdens straume. Elīzai mugurā bija melns un zils — kā kaķītis straumē. Vēl kāda bija tērpusies zaļā kā mežs, un filmas komandā bija sieviete jenota tērpā ar visu garo, strīpaino asti.

Kas attiecas uz astēm, es savējo tovakar sasitu. No sākuma gribēju teikt — sasitu dupsi. Un tomēr drīzāk asti. Varbūt es sasitu asti tieši tāpēc, ka man nav īstas astes, kas kā kaķītim palīdzētu veikli turēt līdzsvaru visbaisākajās situācijās. Kaķis tiek galā ar visu. Izņemot ar ūdeni, protams. Šajā filmā kaķītis mēģina tikt galā ar ūdeni. Ziniet tos mirkļus katrā bērnu (un ne tikai) filmā, kur labais galvenais varonis nokļūst drausmīgās sprukās, aizraujas elpa un viss ķermenis saspringst kino krēslā, drudžaini gaidot pozitīvu atrisinājumu, kas, ja vēsu prātu padomā, ir ļoti ticams, bet vēss prāts tobrīd jau sen ir ar klunšķi aizripojis kaut kur zem sēdekļa? Straumē tā ir lielākā daļa filmas. Vēl ir dziļa, dziļa melanholija par vientulību un kopības (ne)iespējamību. Labi, ir arī maģiskas ainas un joki, kur, kā naktī izlasīju kādā Letterboxd recenzijā, no tā, kurš kurā brīdi vairāk smejas, var saprast, vai viņam mājās ir kaķis vai suns.

Pirms seansa filmas veidotāji teica, ka nu būs izmēģinājums, vai “Straume” der dažādām vecuma grupām. Aptuveni četrus gadus vecā meitenīte, kas sēdēja mūsu rindā, sāka raudāt filmas pirmajās piecās minūtēs un drīz vien mamma viņu veda laukā. Ar Madlēnu pārrunājām, ka redzējām filmu caur šī bērna prizmu. Mēs sapratām viņas asaras un sapratām arī, ka vairs neesam bērni. To otro vairāk gan Madlēna laikam. Meitenīte tika ārā, bet es visu filmu sēdēju uz asaru robežas, it kā skatījos viņas vietā. Pieaugusi sieviete, atnākusi uz pirmizrādi bez mammas, kas izvedīs laukā. Nav jau tā, ka tiešām gribēju aiziet, tomēr filma manus emocionālos muskuļus bez žēlastības staipīja uz visām pusēm, un aktivizēja seno bērnības kaķīša dzirnavu sāpi. Domāju par Kannu kritiķiem, kuri arī raudāja. Filma bez dialoga — universālā valodā; filma par dzīvniekiem, kuru šķīstums tikpat universāli šķiet padarām kritiku banālu.

Iznākot ārā — uzreiz vīns, fotogrāfi, saviesīgas sarunas. Pirms filmas jutos gatava afterpārtijam, bet tagad? Vajag pamazām atiet. Stāstu katram paziņam par meitenītes un manām asarām. Madlēna aiziet mājās apjaust redzēto. Matīss (ne Kaža) piedāvā mani aizvest uz riteņa līdz dzīvoklim paņemt jaku, lai pēc tam tomēr apskatītu kaķīša ballīti. Man esot jāsēž uz sēdekļa, un viņš mīsies. Es pretojos, jo, lai gan labprāt nokļūtu mājās ātrāk un man tīri labi patīk romantiskais tēls, kurā puisis ved meiteni uz riteņa, visas šīs riteņkonfigurācijas arī šķiet baisas. Matīss saka, ka viņš tā esot darījis daudzreiz un tas ir droši. Labi. Ja tas būtu mans puisis, es viņam atklāti pateiktu, ka tas ir stulbums un nekādā gadījumā. Bet Matīss man nav tik tuvs un kaut kādu iemeslu dēļ tas rada apstākļus, kur esmu gatavāka piedzīvojumam. Mēs braucam, un tiešām ir pat forši, es it kā lidoju ar kājiņām gaisā, tās ir kā divas kaķa astes. Redzu, kā cilvēki redz šo mūsu plūstošo tēlu.

Bet pēkšņi — vairāki nelīdzenumi uz ceļa, ar katru noslīdu arvien neērtāk. Mēģinu pārkārtoties, bet kājas nesaprot, kur vispār varu atsperties. Ja es būtu kaķītis, iekrampētos sēdeklī ar nagiem. Vai ar žēēēlu ņaudienu lektu nost. Stop, stop! Matīss apstājas. Es nokāpju, bet ir jau par vēlu. Man sāp aste. Es dejoju un man sāp aste. Eju mājās, sāp. Guļu un gūglēju, protams, domājot par to, ka nekad vairs nevarēšu staigāt, dejot, braukt ar riteni. Aste izrādās ir ļoti svarīga, arī, ja tās nav. Straume nes. Šodien rehabilitējos.

P., 29.08.2024.

P.S. Kamēr vēstule nedaudz aizkavējusies pastā, Patrīcijas aste jūtas labāk. Viņa iet, dejo, brauc ar riteni, kur nu vien šī trakā pirmā septembra nedēļa ved. Tomēr gan aste, gan sirsniņa vēl dzīst. 

Vienudien es iedomājos — rudens taču ir skaists. Bērnībā tas bija mīļākais gadalaiks, jo septembrī man ir dzimšanas diena. Un vēl, rudens ir kaut kā sākums, iespēja. Viss kļūst dzeltens, oranžs, sarkans… Izklausās jauki. Tad kāpēc baidīties no vasaras beigām? Varbūt tāpēc, ka vasaras sākums arī bija iespēja, un tagad bail, ka neizmantota. Ar rudeni gan ir citādi — kad tuvojas rudens beigas, dienas kļūst īsākas, tumsa garāka, kokiem nokrīt lapas un cilvēki gaida, kad uzsnigs sniegs un nomainīsies bilde. Neviens nepārdzīvo garām palaistās rudens iespējas; priekšā ir gara ziema un, ja kaut kā pietrūks, tas noteikti nebūs laiks. Tad pavasaris un atkal vasara. Atkal varēsi gulēt zemē un plunčāt kājas strūklakā. Varbūt ir tā — vasaras lietas var darīt tikai vasarā, bet pārējo gadalaiku lietas var darīt jebkurā no viņiem. Ja es būtu liela slēpotāja, varētu sev iebilst. Lai gan patiesībā bija žēl, ka nenošļūcu ar ragaviņām no kalna pagājušajā ziemā. Nu nekas, nošļūkšu šogad. Tomēr nav “nu nekas”! Ir sajūta par kaut kādu vispārēju lietu īslaicību. Apzinātā līmenī jaunības garām paskriešana mani nenomoka; brīžam ir mulsinoši, bet kopumā es labprāt kļūstu vecāka. Tomēr ir žēl par to, kas līdz ar gadiem paliek aiz muguras un neatgriežas. Pat to saistību, no kurām priecājos būt aizgājusi, man brīžam pietrūkst.

ML, 29.08.2024.

Es esmu rezidencē laukos. Man nepatīk kukaiņi. Bet nosist naktstauriņu neliekas pareizi. Kāpēc nosist? Kas tā par stulbu brutalitāti? Lai mīkstinātu savu rīcību, varu teikt, ka dinamika bija līdzīga kā šīs pašas mājas runcim ar mušu, kura brīdi piemetās uz skapja durvīm. Pamanīju, saspringu, ķepa virsū, lidonītis nokrīt zemē. Tikai es neņēmos viņu apkošļāt. Un vēl, manī tūdaļ kaut kas iesmeldzās. Domāju, ka kaķim tā nebija. 

Vēlāk naktī gāju gulēt un pamanīju tādu pašu mazu naktstauriņu. Tad vēlvienu. Nedaudz papētīju. Tiem ir smuki zīmējumi uz spārniem. Kaut kas man ir mācījis tādus nenosist. Kultūra. Nebūtu pirms pāris gadiem saradušies tie mūķenīšu taureņi (kas pat paši nav indīgi, tikai viņu kāpuri (un vizuāli tiem nav teju nekādas saistības ar šiem taurenīšiem)), es visdrīzāk nepamirkšķinātu ne aci arī šo virzienā. Bet galva tā darbojas — klimats mainās, kukaiņi mainās, parādās jauni, indīgi, bija arī taurenis, nu labi, kāpurs.

Pie stāvlampas ložņā kaut kāds cits kustonis. Līdzīgs kodes kāpuram, bet nav. Kodes drīkst sist nost, jo tās maitā drēbes un pārtiku. Par šo nevar saprast. Varbūt tā izskatās šo pašu taurenīšu kāpuri? Neko nejēdzu no entomoloģijas. Kuru gan es mēģinu piemuļķot? Neko nejēdzu no bioloģijas vispār. Nositu mazo ložņu. Ļoti iespējams, ja šajā istabā varētu atvērt logu, būtu izmetusi ārā, lai dzīvo citur. Kustonītis ar mani tā izdarīt nevar. Nu jā, nav godīgi. Jebkas, kam ir gaļa, ir cits stāsts. Man ir gaļa, vistiņai, jēram, briedītim, sunim, arī haizivij ir gaļa. Viņi savā starpā var viens otru ēst, bet es tajā nepiedalos. Un cilvēkus dzīvnieki ēd tiešām ļoti reti. Vikipēdijā rakstīts, ka no vairāk nekā 500 haizivju sugām tikai 3 mēdz uzbrukt cilvēkiem, un nemaz ne bieži, un tas nenozīmē uzreiz ēšanu. Ievērojama daļa cilvēku tomēr baidās no haizivīm. Nu, es arī kukaiņus neēdu, bet pavisam citu iemeslu dēļ, nekā putnus un zīdītājus. 

Nevaru teikt, ka man ir akurāt bail no kukaiņiem, drīzāk no viņu tuvplāniem. Tie ir atbaidoši. Un šajā ziņā neviens skaistākais taurenis nav izņēmums. Viņiem ir skaisti spārni, bet ne paši. Bizbizmārītes ir okei. Lai cik tuvu pietuvina, gandrīz nav, ko redzēt. No zirnekļiem gan man laikam ir bail. Laikam tad, ja es divos naktī raudot zvanu vīram, jo redzēju lielu zirnekli, skaitās, ka man ir bail no zirnekļiem. Pēc 40 minūšu atbalsta un mierinājuma sarunas iedzēru baldriāņus un paņēmu uz istabu līdzi kaķi. Viņš mani nosargās. Varbūt zirnekļi ne visai zina, ka cilvēkam tuvoties nav ieteicams, bet tie pavisam noteikti zina, ka kaķis ir bīstams. Un kaķis godam nosargāja, guļot kājgalī visu atlikušo nakti. 

Piedod, naktstauriņ, es nezinu, kas tas bija.

ML, 02.08.2024.